Simo labprāt spēlē Paspartū (Passepartout), kur jāglezno gleznas, jārada kritiķiem un jāpārdod Monmartrā, bet viņš joprojām uzskata, ka monohromi ir visskaistākie, savukārt pircēji tā neuzskata, un, ja vien aģents Eizens viņam nepalīdz ar stila ieteikumiem un padomiem, Simo ātri vien zaudē, kļūst par starving artist un dedzina savus zīmejumus bleķa mucā ar šausmīgi skumju seju.