visforšākais šai pasākumā ir tas, ka MAN NO SIRDS RIEBJAS MĀCĪTIES SVEŠVALODAS, NEKAD NEESMU IZRĀDĪJUSI ĪPAŠU TALANTU GRAMATIKAS APGUVĒ UN NEKAD NEESMU UZSKATĪJUSI, KA TAS IR KAUT KAS APGŪŠANAS VĒRTS, bet tikai tool dzīvošanai citā teritorijā. nekad neesmu sapratusi, kāpēc tam tiek veltītas veselas fakultātes un vēl mazāk sapratusi cilvēkus, kas GRIB kādu jaunu valodu iemācīties, ja nav spiesti. mans vienīgais prieks no šī nepatīkamā valodas apguves procesa ir rezultāts - kā vienādojuma risināšanā nonākšana pie pareizās atbildes. tā sajūta, kad garš, nezināmajiem piebārstīts penteris pārvēršas tavā priekšā par rīmi vai melodiju. šai ziņā japāņu valoda iepriecina, jo atkodēts teikums nereti slēpj sevī patiesi smalku domu [arī noraujot nost visas tās romantikas cakas un ķiršziedu plīvurus], bet man pilnībā pietiek ar viena teikuma pārkošanu dienā - es nespēju paskatīties uz šo valodu kā kaut ko piemērotu sarunas risināšanai, bet vairāk kaut ko tādu, kad pasaki skaisti vienu vārdu un pēctam klusē.