braucām uz kapiem spārdīt bumbu, laist ar pulti vadāmo mašīnu un skrituļot, bet pēkšņi no zilām debesīm sāka līt. mēs atdevām Eiženu ar visu pulti un mašīnu Reinim, un ar jaunāko bērnu, kurš mīl ēdienu, aizgājām uz kafejnīcu. neatceros, kad pēdējo reizi biju kafejnīcā, nejūtoties nožēlojami un pat baudot ēdienu. varbūt Briselē, kad bija parādījusies nauda. bet ne ar Ingmāru, jo viņš jau parasti tad pieska'tija bērnu, ja es gāju uz restorānu.
Simonam nav jālūdzas pagaršot - viņš pats stiepjas pretī ēdienam un ēd gan terijaki gaļu, gan zaļas pupiņas un gaileni, tomātu, karamelizētu sīpolu, zupu. vienkārši sēž kā ķipis vismaz 10 min un ēd. protams, pirms tam paskraidījis pa āra terasi, paspēlējies ar pieejamajām mantām, paskatījies multnes, bet ēd. nevis ar asarām acīs piekrīt apēst dažus frī.