c r a z y
kamēr citi pārdzīvo par to, ka slikti izskatās vai vienkārši dzīvē neveicās, es pārdzīvoju par to, ka ir palicis pavisam maz laika, līdz sajukšu prātā. jā, es jau jūtu pavisam noteiktus vājprāta priekšvēstnešus, kas izpaužas kā nevarēšana, pavisam vienkāršu lietu psiholoģiska nevarēšana - nevarēšana ieiet iekštelpās no lauka, jo liekas, ka trūkst gaisa, citreiz nevarēšana iziet no istabas, nevarēšana ieiet burzmā, nevarēšana pieslēgties darbam, nevarēšana uzrakstīt sakāmo. ir vēl arī citas. bet šīs ir tādas nevarēšanas, kas līdz vēmienam rauj, bet nevaru. un tur var skaidrot un dot padomus, ka tās ir tikai iedomas, slinkums vai kas, bet es nevaru.
es gan ļoti mēģinu sevi disciplinēt, saudzēt un stiprināt nervus, tikt galā ar fobijām, rūdīties. un esmu pat jau ļoti norūdījusies, veikla, pacietīga, patstāvīga, pat ļoti spēcīga dažubrīd. bet tik un tā es jūtu, ka sajukšu. varbūt ne tik drīz, ja trenēšos, bet tomēr. pie kāda smagāka emocionāla pārdzīvojuma. un dodi Dievs man blakus tai dienā mīļu un pacietīgu auklīti! taču nepazīstu nevienu tik pašaizliedzīgu cilvēku, kas būtu gatavs ar otru ņemties. tikai tādus, kas vēl paši grib uz kakla uzkārties. un līdzko pati vairs neturēšos, kritīšu, jo mani neviens aiz rokas nevedīs.