kamēr citi pārdzīvo par to, ka slikti izskatās vai vienkārši dzīvē neveicās, es pārdzīvoju par to, ka ir palicis pavisam maz laika, līdz sajukšu prātā. jā, es jau jūtu pavisam noteiktus vājprāta priekšvēstnešus, kas izpaužas kā nevarēšana, pavisam vienkāršu lietu psiholoģiska nevarēšana - nevarēšana ieiet iekštelpās no lauka, jo liekas, ka trūkst gaisa, citreiz nevarēšana iziet no istabas, nevarēšana ieiet burzmā, nevarēšana pieslēgties darbam, nevarēšana uzrakstīt sakāmo. ir vēl arī citas. bet šīs ir tādas nevarēšanas, kas līdz vēmienam rauj, bet nevaru. un tur var skaidrot un dot padomus, ka tās ir tikai iedomas, slinkums vai kas, bet es nevaru.
es gan ļoti mēģinu sevi disciplinēt, saudzēt un stiprināt nervus, tikt galā ar fobijām, rūdīties. un esmu pat jau ļoti norūdījusies, veikla, pacietīga, patstāvīga, pat ļoti spēcīga dažubrīd. bet tik un tā es jūtu, ka sajukšu. varbūt ne tik drīz, ja trenēšos, bet tomēr. pie kāda smagāka emocionāla pārdzīvojuma. un dodi Dievs man blakus tai dienā mīļu un pacietīgu auklīti! taču nepazīstu nevienu tik pašaizliedzīgu cilvēku, kas būtu gatavs ar otru ņemties. tikai tādus, kas vēl paši grib uz kakla uzkārties. un līdzko pati vairs neturēšos, kritīšu, jo mani neviens aiz rokas nevedīs.

kāpēc nevar būt tā mierīgi? dzīvoju tā kā spazmās - te savelk, te atlaiž. mocos, vārtos pa gultu, aizmiegu dzelsbetona miegā. pamostos, atveru montāžas galdu. bliukt! acis atkal ciet. pilnīgs disaster! mati slienās stāvus. kliedzu - nevaru, nevaru, nevaru! ierakstu gruzonu blogā.
bet tad vienā mirklī - hops! sataisu divas bildītes un sirds gavilē, un viss atkal liekas lieliski. un dzīvesprieks un enerģija. i uz kino uzreiz gribas iet, i pa telefonu pļāpāt. ķerties ap kaklu visiem, kas gadās ceļā. mētājos kā tāds yo-yo. kā var būt tik ļoti atkarīgs no darāmā? esmu absolūti neciešams līdzcilvēks.

all i want for christmas iz my two front teeth
my two front teeth
my two front teeth
my two front teeth
my two front teeth
...

pelnutrauks pilns, cigaretes beigušās, dienasgaisma izgaismo vakara atstātās pēdas - visi dekadenti iet pie miera.

un viņas balss pamazām izdzisa, pierima pat parazīttrokšņi austiņās, vien klusi, ritmiski peles klikšķi atbalsojās kaut kur telpā. laikam viņa vēl skatās bildes kādā svešā, man nepazīstamu draugu galerijā. nedzird arī vairs klaviatūras klaboņu. viņa tūlīt aizmigs, tā arī nesagaidījusi atbildi. skrīnseivera tumšzilā nakts ietīs uz elkoņa saļimušo galvu, un dūrē sažņaugto briļļu stiklos atmirdzēs monotons indikatora signāls.