spazmas
kāpēc nevar būt tā mierīgi? dzīvoju tā kā spazmās - te savelk, te atlaiž. mocos, vārtos pa gultu, aizmiegu dzelsbetona miegā. pamostos, atveru montāžas galdu. bliukt! acis atkal ciet. pilnīgs disaster! mati slienās stāvus. kliedzu - nevaru, nevaru, nevaru! ierakstu gruzonu blogā.
bet tad vienā mirklī - hops! sataisu divas bildītes un sirds gavilē, un viss atkal liekas lieliski. un dzīvesprieks un enerģija. i uz kino uzreiz gribas iet, i pa telefonu pļāpāt. ķerties ap kaklu visiem, kas gadās ceļā. mētājos kā tāds yo-yo. kā var būt tik ļoti atkarīgs no darāmā? esmu absolūti neciešams līdzcilvēks.