es kaut kur pakausī jūtu depri. jūtu, ka eiforijas hormoni jau krīt, un viss, kas priecē, ir, ka man vēl mazliet ir, ko darīt arī bez mājsaimniecības. zviedru mātes uzņēmība manī noplaka tieši proporcionāli ģimenes budžetam. naktīs ilgi nevaru aizmigt un tad no rīta pārvelku segu pār galvu, kamēr fonā uz riņķi iet skubidū.
vienīgā jautrā daļa, ka man joprojām gribas ēst tikai ābolus un (pēc zemes smaržojošus) burkānus lielos apjomos. ne gaļas, ne kūkas, ne sieri nevilina.