atkal izgāju laukā pirmajā gaišajā rīta stundā. un atkal tas pats - tā pirmā stunda ir tik tīra un tai ir kaut kāda sava pirmās stundas dzīve.
es neraudāšu jau, ko tur daudz.. bet gribās.. kaut ko tik vienkāršu kā aizbraukt ar kādu draugu pie jūras. ar kādu no tiem, ar kuriem ir viegli un ar kuriem nevajag domāt, vai viņš ir apmierināts ar šo servisu. pavilkt zem kleitas peldkostīmu, uztaisīt siermaizes, piezvanīt un braukt ar vilcienu jau no paša rīta. un tad aizmigt krastā.
bet man te nav tādu draugu. ir jauki cilvēki. bet tādu draugu nav. cik nežēlīga atziņa - es nevienu cilvēku šai krastā nemīlu. tai krastā varbūt dažus. pavisam maz.
es varētu aizbraukt viena.. bet man ir bail.. ka apsēdusies jūras krastā.. ka apsēdusies aci prec aci ar tukšo kluso okeānu.. es sapratīšu, cik bezgalīgi viena esmu.. un nevarēšu piecelties.. lūk, no kā man ir bail.