ir daži cilvēki, par kuriem es ļoti baidos.

paziņojums:

Dāmas!

rasbainieks un virginia_rabbit ir tas gods jums paziņot, ka ir dibināta jauna kopiena - arii_zakjiits, kuras pamatā ir atmaigšanas programma skarbām meitenēm. aicinātas piebiedroties tās, kam ir ko teikt, bet tās, kurām nav, lūdzam nelīst.

ar cieņu

Atbildīgās.

man ir komūna!!

lieliski! šī pilsēta ir saindēta. man par labu.
es jau 2 dienas nokavēju deadlainus un negāju uz kabinetu, atslēdzu telefonu un tā. bet indes dievs uzklausīja manas domas - šodien pa TV dzirdēju, ka mūsu departaments aizvērts ar MASALĀM!!! kopš vakardienas. un atkodēju e-vēstules - tiešām - jā, tur arī brīdināts, ka viss pārceļās uz nedēļu. es esmu virginia_WINNERE!

neticami.. arī šeit aizoda pēc pļautas zāles. it kā būtu te ko pļaut. ap manu cietoksni maza strēmele un tā pati smaržo. bet no tā mazumiņa - kā smaržu paraudziņa - pilnīgi elpu rauj ciet un kamols kaklā. es tupu pie loga un man gar acīm līgo jāņi, beberbeķu ezers, daugava ar milzu samiem, rasa, kas samērcē zeķes un mazi dadzīši tajās, klētsaugša, kurā vienmēr ir kāds caurums, kur iekrist, jāņogas un irši, un ķirši, un virši.. man vienbrīd bija zirgs, pirms to atdāvināja mirdzai. un kādas tur cikādes - mums ir savi zemesvēži. un vēži - pusrata omāri.
un pamosties pēc peldes uz cietas lāvas, kur blakus virtuvē ap lampu riņķo mušas. un saskūpstīt savu zem ābeles izlaidušos rutīnu. jā, citur ir sērfa nometnes, ir amerikāņu filmās zilais peldbaseins. es jau neko.. tikai atcerējos, ka man reiz bija arī īstā dzīve.

3 mēn ārpus mājām ir pilnīgi ok. a. pēc tam bumernags lido atpakaļ.

atkal izgāju laukā pirmajā gaišajā rīta stundā. un atkal tas pats - tā pirmā stunda ir tik tīra un tai ir kaut kāda sava pirmās stundas dzīve.
es neraudāšu jau, ko tur daudz.. bet gribās.. kaut ko tik vienkāršu kā aizbraukt ar kādu draugu pie jūras. ar kādu no tiem, ar kuriem ir viegli un ar kuriem nevajag domāt, vai viņš ir apmierināts ar šo servisu. pavilkt zem kleitas peldkostīmu, uztaisīt siermaizes, piezvanīt un braukt ar vilcienu jau no paša rīta. un tad aizmigt krastā.
bet man te nav tādu draugu. ir jauki cilvēki. bet tādu draugu nav. cik nežēlīga atziņa - es nevienu cilvēku šai krastā nemīlu. tai krastā varbūt dažus. pavisam maz.
es varētu aizbraukt viena.. bet man ir bail.. ka apsēdusies jūras krastā.. ka apsēdusies aci prec aci ar tukšo kluso okeānu.. es sapratīšu, cik bezgalīgi viena esmu.. un nevarēšu piecelties.. lūk, no kā man ir bail.