neticami.. arī šeit aizoda pēc pļautas zāles. it kā būtu te ko pļaut. ap manu cietoksni maza strēmele un tā pati smaržo. bet no tā mazumiņa - kā smaržu paraudziņa - pilnīgi elpu rauj ciet un kamols kaklā. es tupu pie loga un man gar acīm līgo jāņi, beberbeķu ezers, daugava ar milzu samiem, rasa, kas samērcē zeķes un mazi dadzīši tajās, klētsaugša, kurā vienmēr ir kāds caurums, kur iekrist, jāņogas un irši, un ķirši, un virši.. man vienbrīd bija zirgs, pirms to atdāvināja mirdzai. un kādas tur cikādes - mums ir savi zemesvēži. un vēži - pusrata omāri.
un pamosties pēc peldes uz cietas lāvas, kur blakus virtuvē ap lampu riņķo mušas. un saskūpstīt savu zem ābeles izlaidušos rutīnu. jā, citur ir sērfa nometnes, ir amerikāņu filmās zilais peldbaseins. es jau neko.. tikai atcerējos, ka man reiz bija arī īstā dzīve.