ok, es zināju, es īpaši necerēju uz pēkšņu disciplīnu. es zināju, ka līdz ar manu parādīšanos nodarbību telpā viņš sāks ņemties, vilks mugursomu un steigsies prom, nevis kāps uz skatuves piedalīties izrādē. protams, es nepieļāvu, ka būs tik traki un grūti kā rezultātā bija...
es protams nevarēju ieiet zālē apsēsties skatītājos, atstājot viņu ar citiem izrādes dalībniekiem aiz durvīm, lai sagaidītu svinīgu ienākšanu zālē. viņš nāca man līdzi, sēdās blakus. un tad, kad vecāki bija sanākuši, izgāja priekšā apstājās skatuves centrā uz horeogrāfijas nolūkos uzlipinātas zvaigznītes, un sāka tēlot, gulties uz zemes un rādīt jokus.
vienīgi tas bija leļļu teātris, nevis stand-up comedian, un, kad uznāca pārējie bērni un aizgāja aiz aizslietņa, viņš joprojām palika centrā un turpināja interaktēt ar tēlotājiem, bet bija manāms, ka taisās arī iet aiz aizslietņa un pievienoties. bet tad eksplodēja viena māte un sāka kliegt, lai kāds taču beidzot aizvāc to bērnu priekšā.
nu, un tad es viņu aizvācu ar šausmīgu bļaušanu un spārdīšanos, aiz kuras vairs nekas nebija dzirdams.