sēdēju ar E japāņu kafejnīcā, ēdām ūdonus, viņš ar mani mīļi runājās - franciski un latviski - un man negribot ir jārezumē, ka šis bija interesants gads. jo tieši gads tūlīt būs pagājis, kopš Ingmārs aizbrauca uz Beļģiju, un mums sākās visas tās ciešanas, trūkums, bailes un sadzīves sūdi. tie ilgi krājās lielā kaudzē un tad kā tetrī uz gada beigām noīsinājās. atēdušies lēto līniju nagetus un noplēsuši pēdējos apavu pārus, mēs beidzot varam atkal kaut ko atļauties, piemēram, pasēdēt kafejnīcā un ieēst ūdonus. visi "mazie sapņi" (par norasojušu alus glāzi āra kafejnīcā, teātra biļetēm, beļģu šallēm, dutchbaiku, plateau tournant un ryanair atgriešanos Briseles maršrutā) ir piepildījušies. pat ja bez tā visa varēja arī iztikt, tomēr man sāka kļūt morāli mokoši nezināt, vai un vai vispār kādreiz es varēšu atļauties "dzīvot kā cilvēks". tagad zinu, ka varu, un uz to var atkal pajāt. īstenībā jau lielākais atbalsts bija no Reiņa, Riharda un Tējas. viņiem arī manas lielākās bučiņas!