tad nu tā. šis ir Vincents. te viņu var apskatīt tuvāk.



viens no tiem zēniem, kas jau no mazotnes nēsā tādu pieaugušu seju. bet sejas jau maz, par ko liecina. tādu seju viņš sev izdomāja. jo tolaik visi kaut ko izdomāja. tas bija tāds kā uzdevums klasē - katram vajadzēja kaut ko izdomāt. viņš gan bija šo to jau dzirdējis no brāļa un tāpēc jau pavisam agri, vēl pirms skolas sākšanās, pamēģināja pie spoguļa dažādas sejas. tēvs reiz to spoguli pārnesa no vecās baznīcas ūtrupes (tolaik, kad mainījās reliģijas, baznīcas mēdza vērt ciet, bet tie, kas baznīcās strādāja attiecīgi tika pie visiem labumiem. Vincenta tēvs ļoti ilgi meklēja pa kaktiem un pagrabiem Svēto Grālu, bet neatrada. tikmēr pārējie izstiepa vīna krājumus un smaržīgos kociņus, un viņam palika tikai spogulis, bet tas bija labs spogulis. tas bija neparasts spogulis! tas bija ļoti patiess spogulis. un tādu jau tolaik bija maz). Vincents bērnībā bieži slimoja, tāpēc ka viņu māja atradās ieplakā. un ieplakās, kā zināms, uzkrājas peļķes. var teikt arī tā, ka viņš dzīvoja vienā lielā peļķē, un tēpēc viņam vienmēr bija slapjas kājas un sāpēja kakls un ausis. un tāpēc visbiežāk viņš staigāja ar apsietu vilnas lakatiņu vai arī sēdēja uz taburetes iepretim spogulim un izmēģināja dažādas sejas. beigu galā tās visas viņam bija tik ļoti apnikušas, ka viņš palika pie visparastākās - pie nopietnās.

[turpinājums sekos]