arī latvija ir āzija. es to zinu. tā ir āzijas impērijas mazā kaļiņingrada.

japāna saņem no latvijas vienu punktu. toties treknu.

Himmel uber Krankenzimmer.

man blakus sēdēja onkulis, kam grabēja mute.

kad pūcei aste ziedēs
un tārpam izaugs ausis ...
man liekas tārps man galvā
jau sen ir mikimausis

L’eau tu n as ni gout ni couleur ni arome, on ne peut pas te definir, on te gout sans te connaitre.. blablabla.. tas ir tekstiņš franciski par to, ka ūdeni nevarot definēt. tiešām nevar definir? Redz ku, plunkš! - vienā projekcijā dīķis. Gar malu neviens nestaigā, tikai atspulgs pa ūdeni iet kā Jēziņš bez paša Jēziņa. Un lietus līst gravīrās paralēlās strīpās. Akvārijos princeses grimst.. pēkšņi bum! kā ar bomi pa pieri. ( Claude Monet ). Zelta rāmī. Izstādījies pie sienas. Šļakatas un viļņi. tad melnbaltajā fotogrāfija. Grafikas, melnā plastmasā atlieta okeāna grīda. Bliukt! Siņaks. Tas kurš Paul Signac. Simts gadus pārlēcis. Skatos, meklēju, kur ir Seurat. Var padomāt, ka šausmīgi nemoderna izstāde laikam.. Impresionisti sadod rociņas ar japāņu gravīrām, kinētiku un nesenām instalācijām. Arī nosaukums pabāls – „Ūdens”. Gandrīz neaizgāju. Nu i zrja. Jo ūdens ir visa pamatā. Tobiš kustības pamatā. Tas laikam jāielāgo tādiem , kas interesējas par kustīgām bildēm.. Padod talantīgam cilvēkam vielu un viņš izdomās priekšmetu, izdomās formu. Pat kaut kam nenotveramam. Hotj hlebom ne kormi, iedod ūdeni, gaismu un ūdenskrāsas. Ienāca prātā - cilvēks vai ūdens ir visa sākums?..
Un tur bija rindiņā vien. Visi kustības meklējumi gadsimta gaitā. „if the leaves of the trees didnt move, how sad the trees would be” – vienreiz teica E.Degā. [droši vien viņš to neteica angļu valodā]. Es nezinu, vai man gadījies redzēt pēdējā laikā labāk nokomplektētu voyage. Dažāda vecuma, krāsu un rasu. Brīziem liekas smiekls sanāks, kad aiz kanalizācijas peļķēm pie nākamās sienas pēkšņi impresionista sunrise. Un tad ekspresīvs japāņa ūdenskritums. bet nē viss piestāv. Visi ūdenī, gaismā un kustībā. Ne par daudz ne par maz. ( B.Viola 1979 ), ( Courbet 1870 ), ( Maruyama 2005 ), ( Syoin Kaiji ) 2006. Robert Capa( Robert Capa ) ar pasaules karā mirkstošiem zaldātiem, tas pats arī Vjetnamā. Pārpildītas pludmales un plūdi, no kuriem mātes glābj bērnus dokumentālajā fotogrāfijā. Rāms ūdens ar lotosiem un ūdens, kas aizskalo un iznīcina. No izstādes izej pa koraļļiem izkaisītu taku, kas čirkst un zvana zem tavām kājām akustiskā koridorī. Nedaudz saguris pēc kārtīgas peldes, nedaudz slapš. Koroče ir par ko padomāt.

a nacht of love

tur lejāk, tas ir Vincents, bet šī - iepazīstieties - ir Frīda. šeit un turpmāk varat sekot stāstam, kas uz mata atgādina dzīvi. stāstam par 501. un 528. istabu, no kuras reiz apņēmās izlauzties divi uz mūžu notiesātie. bet no sākuma par to, kā viņiem gāja līdz tam, kad viņi kļuva brīvi.

[turpinājums sekos]

es esmu dzeguzēns. po žizņi.

nav jau smieklīgi - es zinu. bet kāpēc visi ņirdz?

es nerakstu literatūru,,, vienkārši dzīve ir sūra.

tad nu tā. šis ir Vincents. te viņu var apskatīt tuvāk.



viens no tiem zēniem, kas jau no mazotnes nēsā tādu pieaugušu seju. bet sejas jau maz, par ko liecina. tādu seju viņš sev izdomāja. jo tolaik visi kaut ko izdomāja. tas bija tāds kā uzdevums klasē - katram vajadzēja kaut ko izdomāt. viņš gan bija šo to jau dzirdējis no brāļa un tāpēc jau pavisam agri, vēl pirms skolas sākšanās, pamēģināja pie spoguļa dažādas sejas. tēvs reiz to spoguli pārnesa no vecās baznīcas ūtrupes (tolaik, kad mainījās reliģijas, baznīcas mēdza vērt ciet, bet tie, kas baznīcās strādāja attiecīgi tika pie visiem labumiem. Vincenta tēvs ļoti ilgi meklēja pa kaktiem un pagrabiem Svēto Grālu, bet neatrada. tikmēr pārējie izstiepa vīna krājumus un smaržīgos kociņus, un viņam palika tikai spogulis, bet tas bija labs spogulis. tas bija neparasts spogulis! tas bija ļoti patiess spogulis. un tādu jau tolaik bija maz). Vincents bērnībā bieži slimoja, tāpēc ka viņu māja atradās ieplakā. un ieplakās, kā zināms, uzkrājas peļķes. var teikt arī tā, ka viņš dzīvoja vienā lielā peļķē, un tēpēc viņam vienmēr bija slapjas kājas un sāpēja kakls un ausis. un tāpēc visbiežāk viņš staigāja ar apsietu vilnas lakatiņu vai arī sēdēja uz taburetes iepretim spogulim un izmēģināja dažādas sejas. beigu galā tās visas viņam bija tik ļoti apnikušas, ka viņš palika pie visparastākās - pie nopietnās.

[turpinājums sekos]

- netraucē man stāstīt savu stāstu
- nu, labi, labi. raksti tālāk.

šādas sejas izmēģināja citi Grūtzundertas pilsētas zēni, kas vēlāk gāja tajā pašā skolā, kur Vincents, un kas bija dzimuši tajā pašā gadā. bet tie zēni ar Vincentu nedraudzējās. viņi sevi sauca par 5 Samurajiem, jo tas bija tāds laiks, kad samuraji nāca modē tāpat kā roboti 100 gadus vēlāk. samuraji patiesībā arī izskatījās pēc robotiem, bet viņi nedarbojās uz elektrības. un arī ne uz baterijām. jo elektrību tolaik bija grūti saražot. un, kā jau minēju, pilsētiņa atradās lielā peļķē vai vismaz tuvu tai un darboties uz elektrības, kad stāvi ar abām kājām ūdenī ir bīstami veselībai. tāpēc tie puikas tikai spēlējās ar koka zobentiņiem un vienma pat bija metamās zvaigznītes, bet Vincenta tēvs, kā jau īsts holandietis, bija noskaņots pret vardarbību un aizliedza viņam pat ar nazi taisīt stabulītes. viņš tam piektajā dzimšanas dienā nopirka koka zirgu (bet ne jau tādu uz kura var jāt, bet tikai tādu slotas kātu, kam bija piesiets galvas vietā brūns zābaks un uzzīmētas acis), un tad nu ar to viņš jādelēja pa peļķi līdz viņam sāka augt ūsas.

zābaks, kas bija piesiets Vincenta zirgam izskatījās tā - ( zābaks ). . Vincenta brālim arī tāds bija. bet, kad Vincents pieauga un aizgāja no mājām ar basām kājām viņš palūdz, lai brālis viņam atsūta abu zirgu galvas. viņš tām rūpīgi notīrīja uzzīmētās acis, nolauza pielīmētos zobus, kas jau bija daļēji izbiruši un uzvilka kājās. kāds brīnums - tie derēja kā uzlieti abās pēdām. un viņš tos gandrīz nekad nenovilka līdz pat mūža galam. viņš tos novilka tikai dažreiz, lai uzzīmētu (tas attēls ir Vincenta zīmējums), bet pēc zīmēšanas seansa beigām atkal vilka kājās.
pastāstīt šo gadījumu par zābakiem ir svarīgi tāpēc, ka tieši dēļ zābakiem vincents sāka ticet liktenim un brīnumiem - jo, sakiet, tas taču ir neparsti, ka kādu dienu tu uzvelc kājās zirga galvu un tā der kā uzlieta. bet vēl šis brīdis ir sevišķs tādēļ.. ka pasaulē ir ļoti maz cilvēku, kam tas izdodas - noticēt brīnumam un uzvilkt kājās zirga galvu. un tas nija arī viens no iemesliem, kādēļ vincentu kādu dienu ielika cietumā.

[turpinājums sekos]

tagad pārceļamies uz okeāna otru pusi. nedaudz jāpastāsta arī par Frīdu. viņai bērnībā klājās pavisam citādāk.



jā, jā, Frīda ir meitene. kaut arī izskatās nedaudz pēc zēna, bet toties viņa dzīvoja Meksikā un viņas tētis nēsāja lielu sombrero cepuri, kuras ēnā karstās dienās tā varēja paslēpties. tētis gan nebija nekāds meksikānis un dziļi sirdī glabāja nacistisko Vāciju, no kuras bija cēlies, (nejaukt ar narcistisko), to Vāciju, kura savulaik daudz karoja, un viņš ļāva Frīdai spēlēties ar bisi un pat palaikam gaiļu cīņas skatīties un citreiz pie kaušanas pat ļāva kādu no tiem noplūkāt.

[turpinājums sekos]

bet neskatoties uz to, ka viņa pat ja labi gribēja varēja jau 6 gadu vecumā piekaut 10 gadīgus zēnus, arī viņai reiz gadījās nelaime. patiesībā nelaime sakņojās jau kaut kur dziļāk - Frīda no sirds vēlējas būt daiļslidotāja,taču nedzīvoja Padomju savienībā un nevarēja tikt pie laba trenera un arī pie ledus ne, un kur nu vēl pie revolūcijas. tāpēc viņa pakrita zem mašīnas, kas saplacināja vienu viņas kāju, kur turpmāk viņa nēsāja paslēptu garā šleifē, bet līdz ar to arī mazāk dzenāja puikas pa ielām, bet sēdēja godīgi pie palodzes un ēda kūciņas ( kā jau kūciņas - visprastākās ), un krāja dusmas sevī, jo nebija, kur tās likt. un pieradusi kaut vienmēr darīt, kā ienāk prātā, viņa tomēr pēc kaut kā ilgojās, tikai nevarēja saprast - pēc kā. bet tā viņa tur sēdēja, līdz arī viņai sāka augt ūsas.

[turpinājums sekos]