[turpinājums būs]

[viss tikai sekos]

bet tagad nedaudz apsteidzot notikumus, pastāstīšu, par kādu vēlāku vakaru no Frīdas dzīves. par vakaru, kas sekoja pēc tam, kad viņu jau bija izsūtījuši uz salas, uz kuras visi dzēra un pīpēja.
tas bija tāds vakars, kurā Frīda gulēja un skatījās griestos. tas bija silts vakars un vējš tai vakarā pūta pāri okeānam no Kalifornijas, tikai citā virzienā. uz salas, kurā visi dzēra un pīpēja, tā bija reta reize, kad atpūta kalifornijas vējš. un līdz ar to tā bija reta reize, kad Frīdai atnāca atmiņas, kas reizē bija arī ilgas. neko daudz jau Frīda nedomāja, bet tikai par douceur. tas ir tāds vārds, kas kādā valodā, kuru viņa neprata, apzīmē kaut ko lēnu un maigu, kaut ko tādu kā parasti nav. viņa atcerējās, kā viņu toreiz veda uz riteņa rāmja lasīt vīnogas netālu no Arlas. atcerējās, kā ritmiski klaudzēja riteņa ķēde un to, ka bija karsts. un ka viņa nevarēja taisni noturēt savu galvu, jo tā liecās pavisam tuvu klāt dārznieka galvai, kurš riteni stūrēja. viņš smagi elpoja un viņai kaut ko teica valodā, kuru viņa nesaprata un tas izklausījās pēc "n'est-ce pas?".

[turpinājums sekos]

patiesībā visi 5 Samuraji nemaz nebija tik ļauni, kā es te viņus mālēju. Visi pieci bija pilnīgi normāli bērni (kauslīgi, skaudīgi un atriebīgi), kā jau bērni mēdz būt, ja tos ņem pa pieci, nevis pa vienam, kā es paņēmu Frīdu un Vincentu. viņiem katram bija savs vārdiņš un savs grūtumiņš uz sirsniņas, bet viņi to nemēdza izrādīt, jo viņi bija Samuraji, viņi bija draugi un viņiem bija viss. trīs no Samurajiem - Goga, Godo (cits Godo) un Gogēns (tas pats Gogēns) - bija brāļi. viņi visi bija dzimuši reizē un izskatījās vienādi. tāpēc arī nevienma nekad neienāca prātā painteresēties, vai viņiem ir kaut kas atšķirīgs. un īstenībā bija gan atšķirība - vienam no viņiem bija vājš raksturs un laba sirds. turklāt viņš bija francūzis.
viens no Samurajiem vispār bija meitene un viņu sauca par Sist, jo nagliski tā sākas vārds "māsa", vēlāk viņa iesauku nomainīja uz Nurse, kas arī angliski ir māsa.



[turpinājums sekos]

tā nu Frīda kā jūtīga, reta foto filmiņa – kādreiz filmiņas mēdza būt retas, jo vēl nebija ciparu tehnoloģijas – ceļoja no rokas rokā. Rokas tolaik ne tikai Meksikā, bet visur pasaulē mēdza būt nemazgātas un taukainas, jo dezinficējošās salvetes uz ielām nedalīja, jo tolaik vispār nebija tik izplatītas reklāmas kampaņas. Kādu rītu, kad Frīdai bija teju 18 gadi un viņa bija tikko izkāpusi no sveša palaga, vēl saburzīta un smaidīga (smaids parasti frīdai nogāja tikai vakarā, kad norietēja saule, jo saule, t.i., gaisma bija fotogrāfijas pamatā, tā devās pa tukšu ielu pretī savam liktenim. Viņa gan nezināja, kā liktenim jāizskatās, tāpēc arī viss tā sanāca – no sānu ieliņas, kurā atradās boredeļi un loteriju stendi, iznāca pretī Lielais Arhitekts.
Frīda tobrīd ar smaidu līdz ausīm gāja pret sauli, bet Lielais Arhitekts pa sauli, un, kā jau mēs visi saprotam, viņš ieraudzīja to, ko līdz šim zināja tikai Frīda un kas bija viņas lielais noslēpums – Frīdai aiz muguras uz katoļu baznīcas baltajiem mūriem izauga puķes, mazi mērkaķīši un papagaiļu sekstes – tas bija patiešām vienreizējs skats. Lielais Arhitekts to piefiksēja un neaizmirsa līdz pat vakaram.
Vakarā viņš to notvēra lūkojošos lampionu virtenēs, kas bija izkārtas pie brūža „Happy Phant” un piedāvāja Frīdai savu sombrero..

[turpinājums par Frīdu sekos rīt]

bet kopš šī brīža daudz kas mainījās Frīdas dzīvē. Patiesībā viss. Kopš viņa atklāja fotogrāfiju sevī.. viņa nezināja, kur to likt. Viņa zināja tikai, ka tas darbojas ar gaismu, baltu fonu un viņu pašu, bet daudz ko par to viņa līdz galam nesaprata, tikai nojauta. Bet tā kā papīrs Meksikā tolaik bija retums, viņa turpmāk izmantoja palagus. Taču vienreiz izlietots, otrreiz palags vairs lietojams nebija. Vismaz viņai tā likās. Un kopā sanāca šausmīgi daudz palagu. Kad mājās vairs palagu nebija, viņa sāka izgāja uz ielas. Un tur viņu uz saviem palagiem varēja nolikt, kurš gribēja. Labi, ka tas bija mazs ciematiņš, kur viņa dzīvoja, jo citādāk.. no Frīdas vispār nekas nebūtu palicis pāri.
Bet kopumā ņemot, palags vispār nebija tas, ko vajag, jo palagi.. tās bija skices. Tas ir kā tad, kad pirms gleznot gleznu no sākuma uzzīmē kontūras ar zīmuli (vai līdzīgi kā krāsojamā grāmatā vai tādā pavisam jocīgā grāmatā kurā ir tikai numurēti punkti, kas vēlāk jāsavelk ar vienu līniju). Vienvārdsakot, uz palaga palika tikai nospiedumi, tikai ieloces un saburzītas krokas, kas liecināja par Frīdas klātbūtni. Lieli mākslinieki protams zina, ko tālāk iesākt ar skici, bet Frīda tolaik vēl bija diezgan jauna meitene un nezināja neko par lieliem māksliniekiem. Vispār par mākslu viņai nebija nekādas nojausmas. Jo neviens jau patiesībā daudz par to nezina. Tā ir tāda kā slepena organizācija, kura it kā ir(a), bet dažreiz liekas, ka nemaz nav.

[turpinājums sekos]

tā nu viņa atgūlās to vēl vienu reizi šupoļu tīklā, kas bija tīkla ar lielajām rūtīm – tik lielām, ka gandrīz varēja izkrist cauri. (Es aizmirsu pateikt, ka kopš tā brīža (vēl vairāk nekā iepriekš) Frīda sajuta, ka ir ļoti vientuļa.) viņa juta, ka saule spēcīgi silda, bet citādāk nekā parasti – ka tā it kā dedzina, bet reizē arī saldē. Un par salu viņa zināja tikai no saldējuma. Tāpēc viņai likās, ka šis brīdis ir ļoti īpašs. Viņa pēkšni sajutās ļoti, ļoti plāna – tik plāna, ka ja tai aiz muguras noliktu papīru, viņa būtu nofotogrāfēta. Un tad viņa pirmo reizi to pamēģināja – viņa iznesa no vecāku pieliekamā lielu baltu papīra rulli un paklāja zem šūpuļtīkla, pati apgūlās tīklā un gaidīja. Sākumā gar sauli slīdēja mākoņi un mākoņi vien, bet tad tas atkal notika – uzspīdēja spēcīgi saules stari kā zibšņi, apžilba acis un viņa bija nofotogrāfēta. Frīda to protams nevarēja zināt, jo tolaik fotogrāfija vēl bija tikai nesen kā izdomāta un viņas tēvam, kurš nēsāja sombrero, fotoaparāta nebija.
Frīda paskatījās uz papīra lapu zem šūpoļu tīkla un ieraudzīja, ka tur viņa ir – uz tās lapas 1:1 pilnā augumā. Apkārt bija liānas un lotosa ziedi, dažādi pintiķi un panteras. Un tajā brīdī Frīda saprata, ka ir ļoti skaista. Un vēl, ka viņa ir mūžīga. Ka to papīra lapu, kas pirms brīža vēl bija balta, ka tāda lapa – tā nekad nemirs.. tāpēc viņa to ātri saritināja un noslēpa.

[turpinājums sekos]

bet tagad nedaudz par to, kā pieauga Frīda. Kā jau teicu, kopš viņai gadījās problēma ar kāju, viņa diezgan daudz sēdēja, ēda kūciņas un arī gulšņāja. Viņai patika laiskoties šūpuļtīklā, jo Meksika ir tāda vieta Zemes virsū, kur visu laiku ir pavasarīgs laiks – pūš viegls vējš no līča puses un pūš vējš no kalifornijas.
Tā nu kādu dienu, kad viņa bija kārtējo reizi ar žurnālu rokās atlaidusies šūpoļu tīklā, viņa pēkšņi kaut kas .. хрустнуло. Viņa ātri aizskrēja un pārbaudīja, ko tas nozīmē babel.altavista.com un tas nozīmēja kaut ko tādu kā nokraukšķēja, kā nodžinkstēja vai sabirza. Bet skaņa tam bija pavisam trausla un sajūta gaužām maiga – maigāka pat par vēju, kas pūta no Kalifornijas. Un viņa atgūlās vēlreiz šupoļu tīklā, lai skatītos, kas notiks tālāk.

[turpinājums sekos]

nevar teikt, ka Vincents bija bailīgs, kau tpārāk drosmīgs arī neizskatījās. Viņš vienkārši gribēja dzīvot, jo viņam jau kopš bērnības likās, ka viņa dzīve ir jēgpilna. Tā ir tāda dzīve, kas ir pilna ar jēgu, kaut arī pasaule kopumā ir pilna ar visu ko, tikai ne to. Tā ir pilna ar nejēdzībām. Tā tas bija arī tolaik, kad Grūtzundertas pilsētiņa vēl tikai gaidīja Godo atnākšanu, tāpat kā to gaidīja pārējā pasaule. Godo atnākšana bija svarīga tāpēc, ka tas atklāja visas kārtis, kas bija jau gadu simtus gulējušas ar muguriņām uz augšu. Bet stiprinieks Godo – nu, teiksim, kaut kas apmēram starp Kinkongu un Aristoteli – apcēla tās kārtis kā tādas velēnas. Un kas atklājās? Atklājās, ka karaļiem ir sešinieku sejas, bet citās kārtīs vispār nav nekā. Un ka blefošana (tas ir tāds paņēmiens spēlē, kad jāmelo tā, lai citi neredz) ir bijusi augstākajā pakāpē visus šos gadus, jo nevienam! Nevienam pašam nebija drosmes pateikt – tu blefo! Nu, tāpec neviens tās kārtis arī necēla.
Bet te nav runa par Vincentu, jo viņš visu zināja par tām k;artīm jau kopš bērnības. Jo tas spogulis, ko tēvs viņam reiz atnesa no baznīcas, rādīja patiesību palaikam, jo tas bija ļoti patiess spogulis. Tāpēc arī Vincents caurām dienām tajā skatījās, jo tur viņš redzēja savu patieso seju. Tā izskatījās pēc krāsainas kartiņas – tādas, kā tagad daudz pārdod Monmartrā vai pat.. katrā otrā lētā krogā un vannas istabā. Bet toreiz, kad Vincents tās redzēja, viņš bija pirmais, jo neviens tādas vēl nebija redzējis. Un kad viņš tur tās bildītes tai spogulī skatījās, Samuraji par viņu pagalmā smējās, jo viņi neko tādu neredzēja. Un pat ja redzēja, tad viņiem tās nemaz nepatika, jo tās bija tādas kā zirga galvas, kuras vēlāk Vincents nēsāja kājās un zīmēja. Viņiem likās, ka tās nebija skaistas, bet Vincentam – ka viņa dzīve ir jēgpilna.

[turpinājums sekos]

Taču, kā mēs atceramies, viņa tēvs bija īstens holandietis, kas iestājies pret vardarbību un jau no mazotnes Vincentam bija aizliedzis lietot asus priekšmetus. Un tā tad nu bija problēma – jo Vincents tikai vēlējās apcirpt savu bārdu pieklājīgās kontūrās ne jau kādam uzbrukt. Viņš tikai vēlējās, lai kāds kaut ko redz no viņa sejas, bet tēvs nebija pierunājams. Viņš gan arī nesaprata, kas par lietu (kā jau tēviem bieži mēdz būt), jo viņš taču deva Vincentam monētas, lai tas dotos pie bārddziņa tāpat kā viņa gludi skūtais brālis, bet Vincents tā nevarēja, jo ... Bārddzinis bija viena Samuraja vecākā māsa!! Tieši tā Samuraja, kurš Vincentam jau sen sētā bija apsolījis nodemonstrēt Hara-kiri griezienu, no kura Vincents neieinteresēts atteicās. Un tāpēc Samurajs viņam pateica neaizmirstamo frāzi: „Tad kādu dienu! Tad kādu dienu! Tev būs darīšana ar manu māsu.” Un jau tad Vincents zināja, ka tā arī būs.

[turpinājums sekos. Ja nesaprotat kādu vārdu, tad šķiriet to pāri vai vienkārši iemācieties. Tikai neprasiet, Diessargi, to vecākiem; gan jau kādu dienu viss tāpat noskaidrosies]

Vecums, kurā aug ūsas ir loti neparsts vecums, jo seja, kuru sev bērnībā esi izvēlējies un jau iemācījies sāk pārvērsties – pārklāties matiem. Tā arī notika ar Vincentu – viņš kādu dienu, kad jau bija izaudzis garāks par savu spēļu zirgu, vairs nespēja novaldīt vaibstus, pie kuriem apkārtējie jau bija pieraduši un uzskatīja par viņējo. Tie sāka pārklāties rudām spalvām – no sākuma kā zāle, pēc tam jau kā mauriņš un beigās kā vilku vāles – saauga tā, ka vairs nevarēja vispār neko saskatīt. Vienīgais, ko varēja darīt bija ņemt kārtīgas dzirkles jeb šķēres un no tā visa kaut ko izgraizīt, vismaz tik daudz kā, lai acis varētu saskatīt, jo arī acu skatienu Vincents bija uztrenējis un pēc tā viņu varēja pazīt. (kā toreiz smējās 5 samuraji – viņu vajadzēja apcirpt kā tādu bonzai kociņu, bet viņš tolaik vēl nezināja, kas tas ir. Jo tas ir tāds kociņš, kas auga tikai Japānā un tie, kas nesekoja modei jeb populārajai kultūrai par to neko nezināja, tāpat kā tagad nezina par I-pod pleijeri, ja nestaigā pa veikaliem).

tagad pārceļamies uz okeāna otru pusi. nedaudz jāpastāsta arī par Frīdu. viņai bērnībā klājās pavisam citādāk.



jā, jā, Frīda ir meitene. kaut arī izskatās nedaudz pēc zēna, bet toties viņa dzīvoja Meksikā un viņas tētis nēsāja lielu sombrero cepuri, kuras ēnā karstās dienās tā varēja paslēpties. tētis gan nebija nekāds meksikānis un dziļi sirdī glabāja nacistisko Vāciju, no kuras bija cēlies, (nejaukt ar narcistisko), to Vāciju, kura savulaik daudz karoja, un viņš ļāva Frīdai spēlēties ar bisi un pat palaikam gaiļu cīņas skatīties un citreiz pie kaušanas pat ļāva kādu no tiem noplūkāt.

[turpinājums sekos]

zābaks, kas bija piesiets Vincenta zirgam izskatījās tā - ( zābaks ). . Vincenta brālim arī tāds bija. bet, kad Vincents pieauga un aizgāja no mājām ar basām kājām viņš palūdz, lai brālis viņam atsūta abu zirgu galvas. viņš tām rūpīgi notīrīja uzzīmētās acis, nolauza pielīmētos zobus, kas jau bija daļēji izbiruši un uzvilka kājās. kāds brīnums - tie derēja kā uzlieti abās pēdām. un viņš tos gandrīz nekad nenovilka līdz pat mūža galam. viņš tos novilka tikai dažreiz, lai uzzīmētu (tas attēls ir Vincenta zīmējums), bet pēc zīmēšanas seansa beigām atkal vilka kājās.
pastāstīt šo gadījumu par zābakiem ir svarīgi tāpēc, ka tieši dēļ zābakiem vincents sāka ticet liktenim un brīnumiem - jo, sakiet, tas taču ir neparsti, ka kādu dienu tu uzvelc kājās zirga galvu un tā der kā uzlieta. bet vēl šis brīdis ir sevišķs tādēļ.. ka pasaulē ir ļoti maz cilvēku, kam tas izdodas - noticēt brīnumam un uzvilkt kājās zirga galvu. un tas nija arī viens no iemesliem, kādēļ vincentu kādu dienu ielika cietumā.

[turpinājums sekos]

šādas sejas izmēģināja citi Grūtzundertas pilsētas zēni, kas vēlāk gāja tajā pašā skolā, kur Vincents, un kas bija dzimuši tajā pašā gadā. bet tie zēni ar Vincentu nedraudzējās. viņi sevi sauca par 5 Samurajiem, jo tas bija tāds laiks, kad samuraji nāca modē tāpat kā roboti 100 gadus vēlāk. samuraji patiesībā arī izskatījās pēc robotiem, bet viņi nedarbojās uz elektrības. un arī ne uz baterijām. jo elektrību tolaik bija grūti saražot. un, kā jau minēju, pilsētiņa atradās lielā peļķē vai vismaz tuvu tai un darboties uz elektrības, kad stāvi ar abām kājām ūdenī ir bīstami veselībai. tāpēc tie puikas tikai spēlējās ar koka zobentiņiem un vienma pat bija metamās zvaigznītes, bet Vincenta tēvs, kā jau īsts holandietis, bija noskaņots pret vardarbību un aizliedza viņam pat ar nazi taisīt stabulītes. viņš tam piektajā dzimšanas dienā nopirka koka zirgu (bet ne jau tādu uz kura var jāt, bet tikai tādu slotas kātu, kam bija piesiets galvas vietā brūns zābaks un uzzīmētas acis), un tad nu ar to viņš jādelēja pa peļķi līdz viņam sāka augt ūsas.

tad nu tā. šis ir Vincents. te viņu var apskatīt tuvāk.



viens no tiem zēniem, kas jau no mazotnes nēsā tādu pieaugušu seju. bet sejas jau maz, par ko liecina. tādu seju viņš sev izdomāja. jo tolaik visi kaut ko izdomāja. tas bija tāds kā uzdevums klasē - katram vajadzēja kaut ko izdomāt. viņš gan bija šo to jau dzirdējis no brāļa un tāpēc jau pavisam agri, vēl pirms skolas sākšanās, pamēģināja pie spoguļa dažādas sejas. tēvs reiz to spoguli pārnesa no vecās baznīcas ūtrupes (tolaik, kad mainījās reliģijas, baznīcas mēdza vērt ciet, bet tie, kas baznīcās strādāja attiecīgi tika pie visiem labumiem. Vincenta tēvs ļoti ilgi meklēja pa kaktiem un pagrabiem Svēto Grālu, bet neatrada. tikmēr pārējie izstiepa vīna krājumus un smaržīgos kociņus, un viņam palika tikai spogulis, bet tas bija labs spogulis. tas bija neparasts spogulis! tas bija ļoti patiess spogulis. un tādu jau tolaik bija maz). Vincents bērnībā bieži slimoja, tāpēc ka viņu māja atradās ieplakā. un ieplakās, kā zināms, uzkrājas peļķes. var teikt arī tā, ka viņš dzīvoja vienā lielā peļķē, un tēpēc viņam vienmēr bija slapjas kājas un sāpēja kakls un ausis. un tāpēc visbiežāk viņš staigāja ar apsietu vilnas lakatiņu vai arī sēdēja uz taburetes iepretim spogulim un izmēģināja dažādas sejas. beigu galā tās visas viņam bija tik ļoti apnikušas, ka viņš palika pie visparastākās - pie nopietnās.

[turpinājums sekos]

tur lejāk, tas ir Vincents, bet šī - iepazīstieties - ir Frīda. šeit un turpmāk varat sekot stāstam, kas uz mata atgādina dzīvi. stāstam par 501. un 528. istabu, no kuras reiz apņēmās izlauzties divi uz mūžu notiesātie. bet no sākuma par to, kā viņiem gāja līdz tam, kad viņi kļuva brīvi.

[turpinājums sekos]