Taču, kā mēs atceramies, viņa tēvs bija īstens holandietis, kas iestājies pret vardarbību un jau no mazotnes Vincentam bija aizliedzis lietot asus priekšmetus. Un tā tad nu bija problēma – jo Vincents tikai vēlējās apcirpt savu bārdu pieklājīgās kontūrās ne jau kādam uzbrukt. Viņš tikai vēlējās, lai kāds kaut ko redz no viņa sejas, bet tēvs nebija pierunājams. Viņš gan arī nesaprata, kas par lietu (kā jau tēviem bieži mēdz būt), jo viņš taču deva Vincentam monētas, lai tas dotos pie bārddziņa tāpat kā viņa gludi skūtais brālis, bet Vincents tā nevarēja, jo ... Bārddzinis bija viena Samuraja vecākā māsa!! Tieši tā Samuraja, kurš Vincentam jau sen sētā bija apsolījis nodemonstrēt Hara-kiri griezienu, no kura Vincents neieinteresēts atteicās. Un tāpēc Samurajs viņam pateica neaizmirstamo frāzi: „Tad kādu dienu! Tad kādu dienu! Tev būs darīšana ar manu māsu.” Un jau tad Vincents zināja, ka tā arī būs.

[turpinājums sekos. Ja nesaprotat kādu vārdu, tad šķiriet to pāri vai vienkārši iemācieties. Tikai neprasiet, Diessargi, to vecākiem; gan jau kādu dienu viss tāpat noskaidrosies]