bet kopš šī brīža daudz kas mainījās Frīdas dzīvē. Patiesībā viss. Kopš viņa atklāja fotogrāfiju sevī.. viņa nezināja, kur to likt. Viņa zināja tikai, ka tas darbojas ar gaismu, baltu fonu un viņu pašu, bet daudz ko par to viņa līdz galam nesaprata, tikai nojauta. Bet tā kā papīrs Meksikā tolaik bija retums, viņa turpmāk izmantoja palagus. Taču vienreiz izlietots, otrreiz palags vairs lietojams nebija. Vismaz viņai tā likās. Un kopā sanāca šausmīgi daudz palagu. Kad mājās vairs palagu nebija, viņa sāka izgāja uz ielas. Un tur viņu uz saviem palagiem varēja nolikt, kurš gribēja. Labi, ka tas bija mazs ciematiņš, kur viņa dzīvoja, jo citādāk.. no Frīdas vispār nekas nebūtu palicis pāri.
Bet kopumā ņemot, palags vispār nebija tas, ko vajag, jo palagi.. tās bija skices. Tas ir kā tad, kad pirms gleznot gleznu no sākuma uzzīmē kontūras ar zīmuli (vai līdzīgi kā krāsojamā grāmatā vai tādā pavisam jocīgā grāmatā kurā ir tikai numurēti punkti, kas vēlāk jāsavelk ar vienu līniju). Vienvārdsakot, uz palaga palika tikai nospiedumi, tikai ieloces un saburzītas krokas, kas liecināja par Frīdas klātbūtni. Lieli mākslinieki protams zina, ko tālāk iesākt ar skici, bet Frīda tolaik vēl bija diezgan jauna meitene un nezināja neko par lieliem māksliniekiem. Vispār par mākslu viņai nebija nekādas nojausmas. Jo neviens jau patiesībā daudz par to nezina. Tā ir tāda kā slepena organizācija, kura it kā ir(a), bet dažreiz liekas, ka nemaz nav.

[turpinājums sekos]