tā nu Frīda kā jūtīga, reta foto filmiņa – kādreiz filmiņas mēdza būt retas, jo vēl nebija ciparu tehnoloģijas – ceļoja no rokas rokā. Rokas tolaik ne tikai Meksikā, bet visur pasaulē mēdza būt nemazgātas un taukainas, jo dezinficējošās salvetes uz ielām nedalīja, jo tolaik vispār nebija tik izplatītas reklāmas kampaņas. Kādu rītu, kad Frīdai bija teju 18 gadi un viņa bija tikko izkāpusi no sveša palaga, vēl saburzīta un smaidīga (smaids parasti frīdai nogāja tikai vakarā, kad norietēja saule, jo saule, t.i., gaisma bija fotogrāfijas pamatā, tā devās pa tukšu ielu pretī savam liktenim. Viņa gan nezināja, kā liktenim jāizskatās, tāpēc arī viss tā sanāca – no sānu ieliņas, kurā atradās boredeļi un loteriju stendi, iznāca pretī Lielais Arhitekts.
Frīda tobrīd ar smaidu līdz ausīm gāja pret sauli, bet Lielais Arhitekts pa sauli, un, kā jau mēs visi saprotam, viņš ieraudzīja to, ko līdz šim zināja tikai Frīda un kas bija viņas lielais noslēpums – Frīdai aiz muguras uz katoļu baznīcas baltajiem mūriem izauga puķes, mazi mērkaķīši un papagaiļu sekstes – tas bija patiešām vienreizējs skats. Lielais Arhitekts to piefiksēja un neaizmirsa līdz pat vakaram.
Vakarā viņš to notvēra lūkojošos lampionu virtenēs, kas bija izkārtas pie brūža „Happy Phant” un piedāvāja Frīdai savu sombrero..

[turpinājums par Frīdu sekos rīt]