drausmīga diena, kas, protams, ir absolūti nieki.
es izmetu savu Mātes riteni - lai ņem, kam vajag, jo es to jau ienīstu. precīzāk, es atkal paliku pilsētas vidū ar aizmigušu bērnu uz rokām, leļļu teātra biļetēm kabatā, nosalausi, izsalkusi, tāpēc ka Ingmārs tā vietā, lai atbrauktu mums palīgā, izvēlējās turpināt labot to nolādēto riteni.. bet es apvainojos, un nekādā teātrī mēs beigās neiegājām, jo Eižens kvieca ikreiz, kad mēģināju viņu ievest pa durvīm - viņš pat nezināja, ka tas ir teātris actually, vienārši negribēja iet tur, kur es. un mans telefons pēkšņi vairs nedarbojās. un tas viss ir tādi sūdi, jo man vienkārši laikam ir šausmīgi par to, ka būs karš, un es vairs nedomāju saprātīgi.