tā stundiņa ātrāk vai vēlāk uz darbu tomēr ļoti no svara. pat pusstundiņa. parasti mēs pamostamies, atvadāmies, Eižens vēl jautri nokliedzas pie ārdurvīm: eh! eh!, lai dzirdētu, kā trepēs noskan atbalss. tas ir forši, ka varu iziet mierīgu sirdi, zinot, ka viņš jau ir blēņu režīmā un par mani īpaši nekreņķējas.

bet kopš mums ir valde un jāievēro biroja mehānisms ar precīzu darba laika sākumu... šorīt atstāju mājās lietus mākonīti. gaiši zilā krekliņā un tukliem siltiem stilbiņiem, šņukstošu tētim pie pleca.