es esmu šausmīgi viegli iespaidojama, es zinu. bet kopš draudzējos ar Šavaromu [taizemiešu ēnu], es nespēju vairs kioskā nopirkt to, kas man visvairāk garšo. jo viņa dzīvo pēc principa, ka jāēd tas, kas ir ēdams un pietiekams izsalkuma remdēšanai, lai kas tas arī nebūtu, un jānēsā tas, kas palicis pāri un nav citādi lietojams. kaut kādā mērā man šāda pieredze ir, bet pēdējos gadus es ar baudu mēģināju smalki sekot saviem gurmāna instinktiem un vienmēr ēdu, dzēru, vilku, skatījos, gulēju, satikos, darīju to, ko visvairāk vēlējos konkrētajā mirklī. turklāt vēl propagandēju citiem visādus smalkumus.. bet nu pēkšņi viss sabruka - instinkti atteica.. un es nevaru piedarbināt to sajūtu guide, kas norāda, ko tieši vēlos. ir tikai fakts, ka gribās ēst vai gulēt. ārpus tiem gribas vēl tikai mieru, siltumu un svaigu gaisu. mūzika nāk tam pāri kā kāds eliksīrs, bet tikpat var klausīties arī lietu. es parasti ņemu to, ko man dod. bet man dod pārāk daudz. un es to vienmēr negausīgi savācu, jo likās arī nepieklājīgi atteikties, turklāt tā sajūta, ka būs karš un tad jau noderēs.. tagad pamazām mācos teikt nē.