nujā, sadzīve ar vienu savu diezgan kaprīzu bērnu un otru ne-savu bērnu, kuram arī ir visādi untumi, nav tik vienkārša. vakarā brāļa meita sāka mani dancināt - tēju gribu, nē, negribu, nē, gribu, ēdīšu, nē, neēdīšu. līdzko ar viņu nespēlējas, tā sāp galva un jābrauc uz Rīgu. protams jāzvana tētim, lai brauc pakaļ, un visiem mūsu plāniem jārunā pretī, no jūras uzreiz jāiet atpakaļ mājās utt. man no norītajām dusmām jau žoklis vakarā bija stīvs. tad nu šodien pārstāju izdabāt, pateicu, lai beidz tēlot, beidz kaprīzēt, nekur mēs pirms laika nebrauksim un uz/no jūras iesim tad ,kad mēs gribēsim. un pie viena arī, lai nečāpstina ēdot, jo kurš cits vēl viņai to pateiks, ja ne miesīga tante. tagad vismaz pati vairs nejūtos besīgi, un sīkā arī mazāk čīkst. Eižens toties pa šīm dažām dienām baigi sācis runāt, lai varētu noturēt māsīcas uzmanību.