vienības gatves slimnīcas poliklīnikas garderobistei bija piesities tipa štuceris, pēc skata kā kāds no bītliem un vecuma arī. garderobiste - tante kā tante, bet šis tāds mazliet uz māksliniecisko. šķiet, viņam bija bordo krāsas veste un pabalējušas džinsenes. viņi runāja par mūziku, viņš vakarā uz gada balvu taisījās. un to zīmīgi atkārtoja vairākas reizes. gan tad, kad es paņēmu numuriņu, gan tad, kad no uzgaidīšanas halles nācu pārbaudīt, vai reģistratūrā kāds nav parādījies, jo tablo numuri uz priekšu nekustējās. (izrādījās, ka reģ. darbinieces apkalpoja bez šiem numuriem - tos, kam pietika nekaunības pieiet un paprasīt. es kaut kā arī beigās tiku pie informācijas, un pat nokļuvu līdz sonogrāfijas kabinetam laikā.) un arī tad, kad mēs sveiki un veseli nācām atpakaļ no apskates, tas bītls tur pie tās garderobistes vēl grozījās, pa laikam atmezdams matus no pieres, un vēlreiz par to mūzikas balvu atkārtoja.