Eižiņš slims, un tāpēc īpaši šņukstīgs un mīlīgs. es spiežu sev klāt viņu, bet viņš tik pat sirsnīgi spiež sev klāt lācīti un saka: mīļš. un tā šķiet vēl lielāka mīlestība par pretmīlestību.
(un man savtīgs prieks, ka viņš gultiņā ņem līdzi manis tamborēto lāci, jo škita, ka tas viņam nepatiks uz visu citu foršo mantu fona)