nekas jēdzīgs no tās pastaigas nesanāca. nezinu, vai viņam nepatīk kombinezons vai rati, vai svaigs gaiss, bet visi ratiņi pa Tērbatas trotuāru mums šāva garām, un mēs stājāmies pie katra stūra, lai celtu laukā un rādītu apkārtni. un es nesaprotu - visādas mammas un vecmammas un aukles ar dažādu riteņu skaitu, ietītiem segās, sapucētiem cepurēs un kombinezonos līdz ausīm brien garām tādām laimīgām sejām kā pa liedagu, un slingu mātes kā ķengurienes pakārušas aizmigušus zīdaiņus kaklā staigā pa pāriem pļāpādamas, bet es jau 20 min grozos pie pārkinga žoga, jo Eižens ieraudzījis lapas, negrib nekur tālāk iet. smaidīdama paiet garām viena no 'madaras' eko-mammām, kuru es pat lāgā nepasveicinu, jo mans pēcnācējs kombinezonā locās kā akordeons. man mati izspūruši un melnais "brīvības" mētelis vislaik veras vaļā, bet siltās zeķubikses slīd nost. kaut kā ar pauzēm tiekam līdz mammai, dabūjam atslēgas, bet nu atpakaļ ratos viņu vairs nevar ielikt. piesēdām berga bazārā uz soliņa, paēdām, tad galerijā Rīga sasildījāmies, sagaidījām Ingmāru - viņš teica, ka es esmu izskatījusies pa gabalu traka (es tā arī jutos, ka skatos apkārt kā tērēta un iespējams sarunājos balsī ar sevi). viņš tad paņēma ar vienu roku riteni, ar otru ratus, bet es nesu vien atpakaļ uz rokām savu pauniņu visā Tērbatsielas garumā.

(attēlā: Ingmārs pielaiko bikses kādā no Tērbatas ielas veikaliem, kamēr es ārpusē sargāju bērnu un piekabes)