man bērnībā bija pārliecība, ka cilvēki man šo pasauli uzbur, precizāk, ka cilvēki ir raganas, kas uzgriež man cilvēku sejas, kad es tos redzu un uzreiz pēctam pārvēršas atpakaļ. ka ielas ir sapuvušas, mājas ir grausti un mašīnas ir grabažas, bet visa pasaule tēlo man saprotamu un patīkamu vidi. tāpēc es mēģināju ātri pagriezt galvu uz aizmuguri, lai noķertu kādu raganu vai mašinu pārvēršamies atpakaļ.

tagad es zinu arī, kā pie šādām domām var nokļūt - jo pieaugušie patiešām tēlo. es sevi pieķeru, ka jau tēloju - piemēram, ka man ari nāk miegs un es eju gulēt, tēloju nakti vai arī notēloju, ka viss ir kārtībā, ka es nemaz neraudu vai neesmu nogurusi. un skaidrs, ka bērns sāk vienā brīdī to nojaust un pilnībā pazaudē uzticēšanos pasaulei.