izlasīju 'stikla kupolu', lai arī polkovniks piekodināja, ka varot sagruzīties. nesagruzījos neko vairāk kā parasti - noskaņa kā vakar atrastajā gleznā - silti melna. etapiem ļoti pazīstama, tikai es esmu jau nodzīvojusi tālāk par grāmatas beigām un dažās izvēļu vietās nogriezusies pa citu ceļu - aizbēgusi ar gadījuma mašīnām vai izkāpusi laikā.

brīnums ar šo grāmatu ir tāds, ka, būdama dzejniece, autore emocijas nodod lasītājam vietām tik precīzi, ka burtiski pavelk zem sava kupola. jau sākot ar pirmo šņabja glāzi - viņa iedzer, bet es lasot līdz nodaļas beigām no valodas un notikuma ritma esmu jau piedzērusies un sākas paģiras, viņa - pasaka kaut ko stulbu vai sliktu, bet man ir kauns un es nožēloju, viņa rij - es resnēju utt. es izdzīvoju neirozi vairāk no valodas, kādā viņa to atstāsta, nevis no pašiem faktiem. šausmīgi smalki un būtībā diezgan nežēlīga tehnika, ar kuru viņa saindē lasītāju un uzsēdina arī uz elektriskā. bet es nemaz nesalīdzinātu ar 'krauju rudzu laukā' - sieviešu versiju, kā sola aizmugurējais vāciņš. 'kraujā' pirmā persona ir daudz stilīgāka, vai var jau būt, ka vīrieši ir daudz stilīgākas personas, viņu krīzes ir stilīgākas - tādas par pasaules sāpēm un jēgām, tur iztrūkst fizioloģiskās līnijas. šī grāmata savelkas spazmās ap dzemdi.