es nevaru nomierināties - viņu attieksme pret mani, tas, ka varu te gulēt kaut visu dienu kā princese, kas atnesusi mantinieku, brokastis gultā ar labāko servīzes krūzīti kafijas, silti piekurinātā istaba, nostaigātie kilometri gar tukšo, saulaino piekrasti, atgriežoties tikai uz gatavām pusdienām, tas iedarbojas patiešām dziedējoši. bez nekādām norādēm, mugura pati atrod ērtāko izliekumu dabā, kur iekārtoties pabarot bērnu vai radīt viņam aizvēju. bērnus izrādās nevajag 'kopt', ar viņiem var vienkārši tāpat dzīvot.
šo pēcpusdien mēs sēdējām laukā uz dzirnavu akmeņiem, zem ozoliem, priedēm un citiem rudenīgiem kokiem, kamēr dzērves lidoja prom, bet čigāni brauca šurp ogot. un tas viss tā vienkārši, bez nekādas uzspēlētības vai seno laiku meklēšanas. laukā senie laiki joprojām ir.

ainu, tas viss vēl tā.. bet tieši vecvecāki paši, arī bez visām servīzēm un pūra lādēm - viņu maigums pret mums un fokuss uz mums mūžības kontekstā. tas, cik vienkārši un svarīgi viņi skatās tai bleķa bļodā ar pliko bērnu, bez nekādiem aizrādījumiem vai pamācībām - cik liela un svēta viņiem izskatās tāda dzīvība pašā tās sākumā.