mama drama ([info]virginia_rabbit) rakstīja,
@ 2011-07-08 02:02:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
man ir apmēram tā
es neesmu tas gadījums, kurš galīgi noliedz sirds un instinktu gudrību. es pati apkaunojoši bieži paļaujos uz likteni un priekšnojautām. es necienu sistēmu par tās brutalitāti, apzinos zinātnes nepilnīgumu utt. bet es izjūtu milzīgu godbijību un pateicību par inkubatoriņiem, kuros var elpot pāragri dzimuši bērni, lāzeriem, kas atjauno redzi, mākslīgām sirdīm un apaugļošanām, kas dod otrās iespējas, un par pašu pamatu - higiēnu un potēm, kas ļauj mums dzīvot ilgāk un kvalitatīvāk.
un te var sarosīties skeptiķi - pateicību Dievam par tādu pasauli, ar tādām prāta spējām, kas ļāvušas sasniegt tādu progresu.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]tanstaafl
2011-07-11 12:21 (saite)
Mjā, man ir mazliet sajūta, ka es runāju tukšam gaisam. Baidos, ka man trūkst pacietības, lai sāktu skaidrošanu ar to, kāpēc personiskā pieredze ir neuzticama un kāpēc viena no klīniska pētījuma priekšrocībām ir tā, ka tas sniedz precīzus rezultātus pat tad, ja nav zināms iedarbības mehānisms. Tas nav diskusiju, bet informētības jautājums.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]karuna
2011-07-11 13:33 (saite)
Es redzu pretrunas, ja tu pretnostati personisko pieredzi klīniskajam pētījumam. Personiskā pieredze jau ir daļa no empīriskās uztveres. Ja tu domā, ka jebkāds dabaszinātņu pētījums var eksistēt neatkarīgi no empīriskiem novērojumiem, tad tiešām vari nepūlēties. Zinātniskā metode tikai cenšas atdalīt pētāmo lietu no trokšņiem (ieskaitot no personīgajiem aizspriedumus utt.).

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?