Šodien atkal devos uz veselības pārbaudi, nu jau zinot, kas man stāv priekšā. Un labi vien bija, ka kaut ko zināju ... šoreiz medicīnas taka bija ierīkota inženieru fakultātē, kas jau pati par sevi spēj nokaut jebkādu dzīvesprieku. Turklāt ierados pusotru stundu par agru un dabūju paklīst pa pagalmiem. Redzēju robotu vrakus, kas tapuši gadu desmitus atpakaļ. To skaitā vienu pilnīgi arhaisku vadu un skrūvīšu mudžekli ar kameru galvā, kas sēdēja pie vēl arhaiskāka sintezatora. Aiz muguras viņam bija nodzeltējusi anotācija arī angļu valodā, kas vēstīja, ka 21. gadsimtā cilvēki un roboti dzīvos roku rokā.
Šai dienā daudzi universitātes interešu pulciņi mēģināja vardarbīgi sagūstīt jaunus biedrus, tāpēc arī es tiku ievilkta mašīnu modelīšu paraugdemonstrējumos, mehānisko draugu pulkā un apbērta ar ielūgumiem uz dažādu pašdarbnieku džeza koncertiem.Tikusi tam cauri, nolēmu patverties ēdnīcā. No sākuma apstājos karija rindā, pēc tam nomainīju uz nūdeļu rindu, bet tā kā arī tā nekustējās, iestājos īsākajā pie „rais & čikin”. Sagaidījusi savu apgrauzdēto vistas spārnu un nožēlojamo rīsa saujiņu, domīgi stāvēju pie mērču galdiņa, nespēdama izvēlēties, ar ko glābt šo porciju, te pēkšņi manu plecu augstumā atskanēja balstiņa – kur ir tavi draugi? Ak, dievs! – nodomāju. – mana iekšējā balss materializējusies. Bet nekā – izrādījās tas ir dzīvs personāžs, kas vēlējās noskaidrot, vai tiešām es taisos ēst viena pati. Turklāt to darīja tik dedzīgām acīm, ka es pat nepaspēju atgūties, kad jau biju pievesta pie kāda no galdiņiem, kur sēdēja viens ļoti resns puika un kasīja galvu un meitene, kas ēda līdzpaņemtos makaronus no kastītes.
Resnais izrādījās uz pusi amerikānis un viņš nebeidza kasīt galvu, pa laikam pievērdams acis, visas maltītes garumā. Tiku izprašņāta – no kurienes, kas un kā, un vai man patīk Japānā. Savukārt pretī dabūju fragmentāru informāciju izsmeļošos jautājuma un apgalvojuma teikumos.
- do you like mathematics? We like mathematics. We study mathematics.
- Do you like cohii.. cofii.. kafe? Lets go together after health check.
- I am 18. you are little old. But it is ok. You are very kawaii.
- My hobby is video games. You are cute. Bery cute.

Tad resnajam apnika labot un tulkot drauga privātās dzīves detaļas un viņš pats pieķērās kādai sarunvalodas grāmatai un tekoši nolasīja man paplašinātu teikumu : i hate doing the long way from the distant suburb. I’m sick of it! Šai mirklī es sapratu, ka vairs nespēšu paēst, jo manas mutes muskuļi ir aizņemti ar smieklu valdīšanu, taču jaunais draugs nāca man palīgā ar nazi, piedāvājot sagriezt manu vistas gabalu. Tad viņš izvilka no somas mātes līdzdotos saldumus un atdāvināja tos man, un turpināja mani vērot un muļķīgi smaidīt. Izteikt piezīmes par to, kā lietoju čopstikus, pētīt acis, vai tiešām tās nav lēcas, un noskaidrot, ar ko es dzīvoju kopā un kāpēc esmu bez draugiem. Kaut kā tiku galā ar pusdienu šķīvi un atviegloti devos stāties veselības pārbaudes rindā.
Atviegloti? Tur jau līkumu līkumos izlocījušas rindu stāvēja kādas simts 1.50 m garas pirmkursnieces, palaikam šķielēdamas manā virzienā. Tā nu es devos golgātā cauri procedūrām - mūs sadzina vienā telpā, kur histēriskas medmāsas klaigāja 2 valodās „no bra, no neckless, go to rentgen”, un kad nu tādas nožēlojamas bez nekādām rotām ar urīna trubiņām rokās mēs koridorī atkal sastājāmies rindā, parādījās mani jaunie draugi, un teica, ka pastāvēs ar mani, izraisīdami vispārēju jautrību visā telpā, līdz piesteidzās dakteri un aiztrieca viņus prom. Taču mazais neapjuka - ērti iekārtojās aiz margām un turpināja mirdzošām acīm vērot savu sniegbaltītes prototipu, kamēr resnais ar frī kartupelīšu turziņu rokās nervozi grozījās viņam riņķī. Un tā vēl kādu pusstundu.
Vēl krietni pēc tam, kad jau sēdos taksī, lai dotos uz kaut kādu tur citu reģistrāciju, es dzirdēju aiz muguras saucienu: „i will study enlish and we meet again”. Gluži kā ļaunās filmās.