recenzija
FONTAINE Delisnack mani sarūgtina katru reizi, kad tur iegriežos, un es vēlētos atgriezties stadijā, kad skatījos uz šo mēmo pakešu logu vitrīnu no ārpuses, spriežot, ka šis iestādījums droši vien vēl nav atvērts.
arī otrpus vitrīnai vēl acīs duras svaigais remonts, reģipša plākšnu salaiduma vietas, visādi menedžeri, kas aiz muguras stumda saldētavas un citi apmeklētāji, kas mīņājas pie durvīm, nesaprazdami, vai gaidīt ārā, vai zālē vai pie letes, jo gaidīšana velkas nebeidzami. apātiski sēdēt pie tukša galda, klausīties stresainajā darba dunā un lasīt vecas Ievas. vienu, otru, trešo, dusmoties, lūkoties pēc sava pasūtījuma pār leti un vaicāt sev un lielajam zīmolam logā - vai tas ir fast food vai slow food? vai es varu te ieskriet pusdienu pārtraukumā paķert sev kādu džanku? vai es varu šeit vakarā atnākt ar draugu vakariņās? es, teiksim, nevaru ne vienu ne otru variantu. esmu izmēģinājusi pat 3 dažādas opcijas:

1 - meksikāņu ēdieni
tikko kā uzzinājusi no Džeinas bloga, ka Delisnack, pretēji manam pieņēmumam, ir atvērts un normāls, palūdzu, lai Ingmārs atnes man burito. tas bija vēlu vakarā (plusiņš par vēlajām darba stundām) un burito nāca ļoti ilgi. labs burito vienmēr nāk ilgi - es to zinu, jo esmu strādājusi pie meksikāņa, kurš jau 30 gadus Klerikštrāsē nav mainījis ēdienkarti. īpaši ja ir vairāki pasūtījumi - lielais burito ar salātiem, sarkanajām pupiņām un meksikāņu rīsiem aizņems vismaz 14 minūtes, tāpēc klientam tiek ieteikts padzert kādu aperitīvu vai diētisko kolu. Delisnack savējo gatavoja vēl ilgāk, iespējams, tādēļ, ka uz vietas arī domāja recepti, jo tas ko es saņēmu nebija burito, bet gan vistas gulašs spilvas mērcē, ietīts tortiljā, kura nešķita karsēta krāsnī, ja tā vispār bija tortilja, nevis gabals parastā rimi lavaša palaga.
2 - pusdienu pārtraukumā
iegājām ar draudzeni un viņas mazo bērnu pēc frī kartupelīšiem un mazās piciņas. pasūtījums vienkāršs, apmeklētāju maz, mēs apsēdāmies pie letes gaidīt. bērns protams nebija nekāds sēdētājs, bet sāka apstaigāt visus tukšos galdiņus pie kuriem jau sēdēja pa kādam nervozam gaidītājam. mūs apkalpoja dusmīga, visticamāk pārgurusi meitene ar iznīcinošu skatienu, kas lika justies tā it kā es būtu gulējusi ar viņas džeku. kas iespējams tā arī ir, bet tādā gadījumā es to nezināju un tas nebija speciāli, un viņa mani labāk būtu par to 3 x dusmīgi paskatījusies draugos, nevis tagad darbā. jo šeit es esmu klients un es gribu ēst.
draudzene teica, ka frī esot garšīgi - tie patiešām bija kraukšķīgi un pikanti. es ļoti ceru, ka viņa savējos vēl paspēja aiznest līdz darbam siltus. tos atnesa, kad bērns jau bija paspējis apgāzt otrādi visu zāli, izbērt pazemi lego klučus un izraudāt visas acis. tad beidzot sāka gatavot arī manus frī. es tā iedomājos, ka tos laikam taisa vienā mazā katliņā, kuru pa vidu arī izmazgā. tad pamanīju, ka tā dusmīgā meitene, ar kurai es nositu vīru vai brāli, lēnām sāk rullēt nelielu mīklas pikucīti tā kā picai tā kā - kam.. un sūtīju vien vēlīgi draudzeni ar visu bērnu atpakaļ uz posteni un turpināju gaidīt kā... viena no tām, kas, neizturējusi face-control, stundām stutē kāpnes "Pienā".
pica bija sieraina un garšīga, bagātīgi sabārstīta ar raudeni - kā īstā mājas ballītē. taču es nebiju nākusi ballēties te pus dienu!
3 - randiņš fonteinā
tā kā man vajadzēja mazliet izvēdināt galvu un jau zinot, ka jāgaida būs ilgi, es ierosināju iegriezties šajā piemājas "ieskrietuvē" trešo reizi. ķīniešu kastītes diemžēl nebija pieejamas, tādēļ pasūtījām tādus sarežģītus ēdienus kā standarta burgeri, margaritas picu un kolu.
kad Ievas rakstam par Aizpurietes pašnāvību biju pāri pusei, vienam no mums (tas ir - otram no mums) atnesa burgeri. kā pārdevēja, kas šoreiz bija cita, man draudzīgi bija teikusi - būšot jāēd abām rokām tā ka var nosmulēt muti. tas bija paliels burgeris, to atnesa pie galdiņa bez paplātītes un iespieda rokā - "Lielais Fontēns!". es arī nokodos gabaliņu - tas bija svaigs un garšīgs, tikai stipri pārceptu gaļu, lai neteiktu, ka piededzinātu. tas būtu bijis tik vienkārši - pasniegt šo ēdienu ātrāk! lai gan.. kur nu vēl ātrāk? ierosinājusi apetīti ar burgera kodienu, es savu picu dabūju gaidīt vēl krietnu pusstundu (pārbaudīju pulkstenī), lasot Ievas un spēlējoties ar kečupaino burgera papīrīti un vainīgi skatoties uz otru no mums, kas arī jutās neērti, ka ir jau savu maltīti apēdis, bet nevar vēl iet prom.
jā, alus gan tur ir lēts - žēl tikai, ka zelta. bet varbūt tā ir pati zelta atslēdziņa uz šo iestādi - piedzerties lēto alu tādā tuņķī, ka vairs nejūt ne laiku, ne pienākumu, ne izsalkumu, ne ļaunos skatienus, ne to, ka šī vieta joprojām ir kapitālā remonta stadijā?