turpinot par Vidzemes priekšpilsētas gastronomisko daudzveidību: Salomeja - Tallinas ielas leģendārais restorāns-krogs ar vasaras dārzu vārtrūmē.
ēdienu klāsts vircots un plašs: dažādas zivis, gaļas, tradicionālās Vidusāzijas zupas. tāds pats arī dzērienu piedāvājums, turklāt gandrīz veikalu cenās. ja uz restorānu iet ēst, nevis iepazīties, tad netraucēs pie pārējiem galdiņiem dzerošie atvaļinātie policisti un mazkalibra krāpnieki, jo jebkurā gadījumā: 2 lielas kotlešu porcijas ar piedevām un palielu dažādu salātu maliņu (tomāti, gurķu salāti, biešu salāti, kāpostiņi) + aukstā zupa + glāze auksta izlejamā kvasa = 4 ls.
un ņemot vērā, ka Salomeja dzīvo cauri gadsimtiem un iekārtām, varu apgalvot, ka arī tad, kad vairs nebūs Mierielas republikas, nebūs Skaistuma akadēmijas Liora pretējā pusē, nedz arī Mēness aptiekas uz stūra, Salomeja vecajā koka mājā noteikti joprojām pastāvēs un tos pašus ēdienus un dzērienus par tām pašām cenām tirgos tagadējās bufetnieces meita vai vedekla.

bijām pusdienās uz ķīmijas fakultāti. tas ir ne tikai lēti un garšīgi, bet arī estētiski patīkami: tādi harija potera gaiteņi, pusnobrukuši balkoni uz aizaugušu iekšpagalmu, pavērtas laboratoriju durvis un pagrabu velves ar dzelzs skapjiem, izlietnēm, seifiem un sērskābes upuru spokiem. un kā jau nekomerciālā iestādē nav tās jēlās sajūtas, ka tev mēģina kaut ko iesmērēt - viss tas ir pa īstam. un pie viena var nopirkt arī kādu stiprāku sārmu poda beršanai.

ēdienkarte: 2 aukstās zupas un tefteļi ar griķiem un salātiem. zem 3 ls

iepriekšējo reizi flypicā nevarēja dabūt picu, jo bija beidzies siers, bet, pasūtot pie viņiem suši internetā, pēc ļoti ilga 'pending' statusa pa telefonu uzzināju, ka interneta serviss nedarbojas, turklāt vēlāk atzvanīja, lai pateiktu, ka nav laša.

tā kā šonedēļ es strādāju, tad eju ēst laukā uz xin-či bistro. 2 cilvēki tur var pārēsties un padzert tēju par ~4 ls. šķiet, ka tā kaudze ar salātiem, ko tur pieliek klāt pie nūdelēm un mērces vispār maksā kapeikas. un viss ir ļoti ķīnisks - pareizās mērcītes, bez nekādiem vijeboniem. es to zinu, jo tādi paši restūži viņiem ir arī japānā, kas ir gandrīz kā ķīnā. un vēl saldais ābolītis par 10 sant. kā punktiņš uz ķī. nespēju vien sagaidīt nākamo dienu, kad man atkal gribēsies ēst.
šodien ņēmu līdzi kastītē ar domu piesēst Ziedoņdārzā, bet tur labāk neiet. No Go! šausmīgi daudz bērnu un dzērāju. bet toties xin-či ašā un gandrīz nekad nesmaidošā saimniecīte mazliet pasmaidīja un iedeva līdzi kārtīgi nomazgātus vienreiz lietojamos bambusa kociņus. un ieteica pagaršot "maigo tsūku".

FONTAINE Delisnack mani sarūgtina katru reizi, kad tur iegriežos, un es vēlētos atgriezties stadijā, kad skatījos uz šo mēmo pakešu logu vitrīnu no ārpuses, spriežot, ka šis iestādījums droši vien vēl nav atvērts.
arī otrpus vitrīnai vēl acīs duras svaigais remonts, reģipša plākšnu salaiduma vietas, visādi menedžeri, kas aiz muguras stumda saldētavas un citi apmeklētāji, kas mīņājas pie durvīm, nesaprazdami, vai gaidīt ārā, vai zālē vai pie letes, jo gaidīšana velkas nebeidzami. apātiski sēdēt pie tukša galda, klausīties stresainajā darba dunā un lasīt vecas Ievas. vienu, otru, trešo, dusmoties, lūkoties pēc sava pasūtījuma pār leti un vaicāt sev un lielajam zīmolam logā - vai tas ir fast food vai slow food? vai es varu te ieskriet pusdienu pārtraukumā paķert sev kādu džanku? vai es varu šeit vakarā atnākt ar draugu vakariņās? es, teiksim, nevaru ne vienu ne otru variantu. esmu izmēģinājusi pat 3 dažādas opcijas:
( 1, 2, 3 )