vakarnakt, gandrīz līdz pat rītam smējāmies par to, cik slikti mums gāja. ingmārs kaut kā iesāka atcerēties; es pati vēl neuzdrošinājos pārcilāt turienes iespaidus, jo man vēl saglabājies gluži fizisks pretīgums par to sēdēšanu iesprostotai tajā pažobelē, kur uz jumta sienas virs gultas kāds iepriekšējais, dziļi saviļņotais rezidents bija atstājis uzrakstu "i belive in love and i know you too", kas dzina mani kapā.
nu jā - kalni, nu jā - ledāji. nejau no tiem kāds sliktums, bet no cilvēkiem, ar kuriem man pēkšņi bija jādzīvo kopā un kuru dēļ es pārstāju iziet no istabas, lai man nebūtu jāpaskaidro, kāpēc mēs neejam ar visiem uz restorānu vai izstādi, bet tikai cepam virtuvē speķi. tās bailes ieiet virtuvē, kur atkal mani nelaidīs pie izlietnes, piesiesies, vai neesmu kaut ko iestiepusi un pārāk ilgi noturējusi savā istabā. un liks atbildēt uz visiem tiem 'howdy?' un braukt ekskursijās ar autobusu, kur austiņās stāsta par islandi.
ai nu. tas ko es nožēloju, ka tur uz vietas man nebija distances, lai konstatētu uzreiz, ka tas viss ir vienkārši stulbi, bet centos saglabāt pozitīvu un možu garu un teikt, ka viss nav nemaz tik slikti. vajadzēja pieņemt uzreiz, ka - slikti un izbaudīt to.