es pamazām kļūstu par komandētāju. jo citādāk nekas nenotiek. un nav jau arī izvēles. atnāk raibi talcinieki - neviens nezina, ko darīt un kā darīt, un visiem vienlaicīgi ir jautājumi, plus vēl gribas jautrības un ēst, un drēbes citas u.c. un pamazām nākas pacelt balsi, lai tiktu galā ar to haosu un ieiet tādās standarta talkas situācijās, kurās viens izrīko citus. un pēctam kad visi ir pie viena galda, izrīkotājs pieklusina toni, iegūst tādu kā vainīgu un izlīgstošu sejas izteiksmi. taču tik un tā paliek saimnieka poza. un tā poza.. tā pēctam velkas kā tāds akmens kaklā, jo arī citā vietā un situācijā tevi var noturēt par to, kurš te kaut ko zina, jo ir taču tik ērti kādam to uzgrūst un pašam nedomāt. un tev ir jāzina, pat ja tu nezini. un tu pamazām pierodi būt par to nezinošo zinātāju. un tad pasarg dies kļūdīties - visi uzreiz visu sāk baigi zināt.
es tikai attīstu tēmu, neuztveriet personīgi, jūs bijāt īsti saldumiņi.