man nav ne jausmas, kur es dzīvošu nākamās nedēļas un pa ko. un ar ko. un vispār, ko ar mani izdarīs. izolēs, arestēs, spiedīs celties rītos pēc negulētām naktīm un skriet ar aparātiem kaklā, liks drukāt velnszin kādā valodā un kādā ģeogrāfiskā koordinātā un kas ar mani sarunāsies, un kas par mani smiesies, kad es atkal klusēšu, un vai sitīs? visticamāk, ka nē. un ko man grūdīs iekšā. un vai vispār kāds kaut kur grūdīs. vai arī es pārvilkšu segu pār galvu un turpināšu skatīties uz grāmatu kaudzi, kuru nelasu. vai varbūt es iztērēšu pēdējo par ābolmaizi un kafiju tai pašā bistro un vēl, piemēram, Herald Tribune.
bet pašlaik nenāk prātā lielāki sūdi, kur varētu iekulties. tāpēc jāpaliek vien tepat. klasē ar nīgriem āzijas programmistiem. nesen vienu tādu no laboratorijas aizveda ar policiju par pēdējo vēstuli, kuru viņš nosūtīja iecerētajai - "es tevi gaidīšu aiz stūra, lai izšķaidītu tavas smadzenes pret sienu". tagad viņš ir cietumā, bet atšķirības jau baigās nav. arī tur ir tualete un pāris kvadrātmetri. tikai bez loga, i mean bez kabeļa. runā, ka mūsu laboratorijās nenakšņojot. (Todajieši gan savās guļot.) mūsējie izguļās vilcienā starp fakultātēm. ā, es minēju, ka iestājos citā skolā? runā, ka esot prestiža. runā, ka esot pizģec.