nevar ticēt tām sakurām
tur kaut kas nav tīrs
vētra aplauzusi palmu
bet ķirsim nobirušas
varu saskaitīt ziedlapas
vienu? divas trīs..



(šitā ir tā, kas pa aizkaru spraugu redzama)

un labums kāds no tāda ķirša, kas zied, bet nedod ogas?
ja pēc tam vasarā varētu staigāt pa tām alejām atplestu rīkli un ķirši paši kristu mutē (spēj tik spļaut kauliņus renstelē), tad arī tagad to ziedēšanu uztvertu pavisam savādāk. bet tā - tās balti sārtās gubas kā tādas mūmijas, kā tādas ūdeņraža parūkas glūn ap stūriem bez smaržas, bez garšas, bez nākotnes.
iedomājos par tiem drjahlijiem puskokiem, kas palika mājās - 3 ziedi uz vien sausa stiebriņa, bet visi pilni. un šitie sapotētie.. šitie sapotētie.. pati jau es arī tāda sapotēta, uzpucēta rišu kaudze vien esmu.

mīļuprāt iespļautu kādam ar aroniju no trubiņas pa pakausi, bet visi jau guļ :(

man nav ne jausmas, kur es dzīvošu nākamās nedēļas un pa ko. un ar ko. un vispār, ko ar mani izdarīs. izolēs, arestēs, spiedīs celties rītos pēc negulētām naktīm un skriet ar aparātiem kaklā, liks drukāt velnszin kādā valodā un kādā ģeogrāfiskā koordinātā un kas ar mani sarunāsies, un kas par mani smiesies, kad es atkal klusēšu, un vai sitīs? visticamāk, ka nē. un ko man grūdīs iekšā. un vai vispār kāds kaut kur grūdīs. vai arī es pārvilkšu segu pār galvu un turpināšu skatīties uz grāmatu kaudzi, kuru nelasu. vai varbūt es iztērēšu pēdējo par ābolmaizi un kafiju tai pašā bistro un vēl, piemēram, Herald Tribune.
bet pašlaik nenāk prātā lielāki sūdi, kur varētu iekulties. tāpēc jāpaliek vien tepat. klasē ar nīgriem āzijas programmistiem. nesen vienu tādu no laboratorijas aizveda ar policiju par pēdējo vēstuli, kuru viņš nosūtīja iecerētajai - "es tevi gaidīšu aiz stūra, lai izšķaidītu tavas smadzenes pret sienu". tagad viņš ir cietumā, bet atšķirības jau baigās nav. arī tur ir tualete un pāris kvadrātmetri. tikai bez loga, i mean bez kabeļa. runā, ka mūsu laboratorijās nenakšņojot. (Todajieši gan savās guļot.) mūsējie izguļās vilcienā starp fakultātēm. ā, es minēju, ka iestājos citā skolā? runā, ka esot prestiža. runā, ka esot pizģec.

izkāru kājas pa logu, mož iesauļosies un zilumi vairs nebūs tik uzkrītoši.

īstenībā es dzīvoju šeit. un tāda tā īstenība izskatās.

attēls ar Sievieti bez galvas, lelli un kāzu dāvanām.

saprotiet taču - man bija jādara lieta, bet es visu nakti (kādu vairs nakti) laidu muļķi. bet man liekas, ka no manis neko prātīgu nemaz nevar izdabūt.

rīt oficiālā uzņemšanas ceremonija. saņēmu ielūgumus - ierašanās ar draugiem un ģimenēm. .. whatever.

j'ai un visage comme chez toi
ca fait bizarre
j'ai jamais vu.. ta guele!

es pamodos un man likās, ka istabas sienā ir durvis un ka zem tām un gar sānu spīd maza, silta gaismas strēlīte it kā kāds tur būtu blakus telpā. varbūt gatavotu man brokastu kakao un ceptu krāsnī siermaizīšu breti. un likās, ka drīz pavērs vaļā, lai paskatītos, vai es vēl guļu. un es izlikšos, ka jā, lai man pienāk klāt un izceļ laukā no gultas ar visu segu. un apķeršos ar roķelēm ap kaklu, un čuksēšu uz auss - skat, gultā sauss!
man tikai izskatījās, ka tur ir durvis. patiesībā tur nekā nav.