un labums kāds no tāda ķirša, kas zied, bet nedod ogas?
ja pēc tam vasarā varētu staigāt pa tām alejām atplestu rīkli un ķirši paši kristu mutē (spēj tik spļaut kauliņus renstelē), tad arī tagad to ziedēšanu uztvertu pavisam savādāk. bet tā - tās balti sārtās gubas kā tādas mūmijas, kā tādas ūdeņraža parūkas glūn ap stūriem bez smaržas, bez garšas, bez nākotnes.
iedomājos par tiem drjahlijiem puskokiem, kas palika mājās - 3 ziedi uz vien sausa stiebriņa, bet visi pilni. un šitie sapotētie.. šitie sapotētie.. pati jau es arī tāda sapotēta, uzpucēta rišu kaudze vien esmu.