atrakstīja mans senais franč-ebreju biedrs, poliglots, antropologs un tuvākais draugs no japānas laikiem. novēlēja visus labu vēlējumus un pateicās, ka esmu viņu iepazīstinājusi ar savu japāņu draudzeni - viņi esot sagaidījuši lielisku jauno gadu kopā Minhenē. diemžēl, viņa atmiņas un smadzeņu problēmas katastrofāli saasinoties, jo viņš esot gribējis pastāstīt par to, cik lieliski pavadījis šos ziemassvētkus, taču nekādi nespējot atcerēties tos.

aizsūtīju viņam tikpat kvēlus sveicienus atpakaļ, izsakot savu prieku par to, ka izklaidējis manu draudzeni svētkos, kā arī nomierināju attiecībā uz atmiņu, sakot, ka mums - viņa draugiem - būs tikai prieks atstāstit viņam aizmirstās dzives epizodes. lai arī nevaru viņam palīdzēt atcerēties šos ziemassvētkus, varu pastāstit par kādiem citiem - pirms 4 gadiem, pēc filmēšanās muļķīgajā japāņu nacionālā TV kanāla jaungada programmā, kur tikām izstādīti par baltajiem ākstiem ar piespraustiem karodziņiem, jutāmies izžmiegti un sentimentāli, gandrīz vai uz asaru robežas, tāpēc aizgājām uz templi un klusējot raudzījāmies svētku ugunskurā. vienā bridī es pamanīju, ka dzirkstele ir iekritusi viņa apkaklē un žakete liesmo. es teicu: Matias, tu esi aizdedzies. viņš paskatījās un atbildēja: jā, es degu.