21. gadsimta intelektuāļi. II daļa. Japāna.


Nākotnes tēmai veltītā diskusija vislaik atgriežas pie skatīšanās pagātnē jeb pie tā, kas notiks ar pagātnes mantojumu nākotnē. Projicējam situāciju tagadnē – laika šuvē starp nākotni un pagātni, mēģinot apzināties soļa speršanu jaunā laikmetā - jaunā, ātrā lidaparātā .. bet laipnā stjuarte aizrāda – bagāžas nodalījumā tikai 20 kg. Ir mirklis, kurā jātiek skaidrībā – cik daudz un kas tieši tiks atstāts. Nostaļģija. Saraujas sirds, izvelkam fotoaparātu un nofotografējam atstājamo mantu kalnu. Iesienam mezgliņu kabatlakatā par tām lietām, ko aizmirst būs žēl.
Čihiro Minato – fotogrāfs, antropologs, 2007. gada Venēcijas biennāles Japānas pavilijona galvenais komisārs, informācijas dizaina fakultātes profesors un mans tiešais sensejs vienā personā (gods kalpot) – iepazīstina ar saviem pašreizējiem projektiem, kas veltīti aizmiršanas tēmai. Viņš pieder tai radošajai tautas daļai, kas pašlaik strādā pie mūsdienu mākslas autoportreta. Viņš to sauc par ceļojumu „entre mémoire at matière” – starp atmiņām un matērijām, laikā un telpā.. uz kontrolpaneļa ieslēdzies uz raksts „mēs zaudējam!”. Laikā, kad tiktāl attīstījušās informatīvās zinātnes un mums pieejamas milzīgas datu bāzes, kur uzglabāt pagātnes piemiņas, mēs pamanāmies zaudēt pašus kultūras objektus: vieglu roku tie uzsprāgst Irākā un Libānā vai, tūristu apraudzīta, rūk kopā Lasko ala – pirmā cilvēka māksliniecko izpausmju galerija. Ja blakus noliktu pēdējā laikā atkāltā un pazaudētā kultūras mantojuma sarakstus – interesanti, kurš no tiem būtu garāks?
Viens no Minato senseja projektiem veltīts iespiestuvēm, sen sen atpakaļ Gūtenberga progresīvajam izgudrojumam, kas ļāva pavairot un izplatīt rakstīto informāciju. Šādas ar roku veidotu burtu krātuves pasaulē vairs var uz pirkstiem saskaitīt. Minato iemūžinājis fotogrāfijās to vienīgo, kas vēl pastāv Francijā un otru, kas Tokijā. Tur atrodami metālā atlieti fonti visās valodās un izmēros. Iespiestuve drīz pārtaps par muzeju (vietu, ko kāds gudri nodēvējis par „noliktavu lietām, kam esam aizmirsuši pielietojumu”), bet pati burtliču māksla vairs turpināta netiks. Ko tas nozīmē? Runa nav tikai par kādas prasmes zaudēšanu, bet arī par iespiestās rakstu valodas pamatu izzušanu. Kas gan ir tikai uzskatāms piemērs tam, ko mēs lasām kādās citās ziņās – pirmajās klasēs vairs bērniem nespiedīs rakstīt ar roku. Iespējams, kādam interesentam pēc gadiem 100, Minato uzņemtie iespiestuvju attēli, būs vienīgais uzziņas avots par kādu sen eksistējušu vārda-māklsas kultūru.
Līdzīga noskaņa šovasar valdīs arī Venēcijā japāņu paviljonā. Fotogrāfija, izrādās, nav vienīgais demokrātiskais veids kā saglabāt pagātnes atstātās pēdas. Japāņi piedāvā „berzēšanas akciju” (frottage) – nu, to, ko mēs visi savulaik piekopām, kad ar zīmuli berzējām papīru virs 5-kapeikas, tādējādi iegūstot kapeikas dubultnieci. Mākslas projekts „Hirosima” ir attēlu sērija, kas iegūta ar berzēšanas metodi, kopējot akmeņus. Attēli ar melnās ogles pleķi ir viss, kas mums dažreiz paliek pāri no tā, kas licies esam mūžīgs – mūrī atliets vai akmenī kalts.
Minato piedāvāja veikt vienu frottage akciju arī Venēcijā. Piedāvāt vietējiem iedzīvotājiem paberzēt atmiņai savu pilsētu. Kultūras departaments noplātīja rokas. – Venēcijai nav atmiņas, tā ir pilsēta, kas jau sen ziedota tūrismam, tur bērni neiet skolās un nespēlējas pagalmos. Ziedotā pilsēta, spoku pilsēta. Tās iedzīvotāji neko par to nezina. Tā dzīvo tikai pārvestās fotogrāfijās. Iespējams „berzēšana” – padsmit minūšu ņemšanās ar papīru ap mājas paksi – ir vienīgais veids, kā atskārst to, ka tas, ko mēs kopējam reiz ir bijis īsts.