21. gadsimta intelektuāļi. I daļa. Ķīna.


Uz diskusiju no mākslinieku vidus bija izsaukti 2 fotogrāfi un viens filmētājs. Viņi gan sākumā paskaidroja, ka nav īsti pārliecināti, vai fotogrāfi pieskaitāmi intelektuāļiem, bet runājot par 21. gsadsimtu, mākslas pasaulē par līderi pārliecinoši izvirzās tieši cilvēks ar kameru. Mērs, kādā viņi pieskaitāmi intelektuāļiem – kā sabiedrībai traucējošie elementi, kā realitātes atainotāji, kā no augstākas varas neatkarīga minoritāte, kas lieto attēlu valodu, tādējādi pārkāpjot Bābeles tornim, pārlecot visām valodas barjerām, līdz ar to kļūstot dubultbīstami. Uz šādas nots sarunu sāk Šanhajas Universitātes profesors Gu Ženg, mūsdienu fotogrāfijas analītiķis, viņš iesāk visnotaļ kareivīgā tonī, atgādinot, no kurienes cēlies vārdiņš „avangards” un ka nevajadzētu piemirst šo militāro jēdzienu - ka tie ir tie, kas iet šturmēt priekšgalā un, kas nav brīnums, arī visvairāk dabūn pa mizu. Mākslinieks kā avanagarda avangards, kaut arī minoritārs neatkarīgais sabiedrības elements, tomēr cer, ka arī tiks respektēts, bet tās ir absolūti naivas ilgas: intelektuālis ir traucēklis. Nu, vismaz tāda tā patiesība Ķīnā. Un Ķīna zina diezgan daudz par patiesību un arī par klusēšanu, tātad arī par komunikāciju pietiekami.
Kopš 1948.gada tur principā ir divu veidu fotogrāfijas (domājams arī mūsējie vēl šos divus veidus labi atcerās no padsmit gadu nesenas pagātnes): 1) žurnālistiska propaganda, 2) dekoratīvās (liriskas ainavas pārsvarā) jeb tās, kurās nav kam piesieties. Gu Žengs rūpīgi atlasījis tās, kas, viņaprāt, rādīšanas vērtas. Tās, kuras nav ierakstījušās ne vienā no augšminētajiem fotogrāfijas tipiem un kuras saglabājas kā liecība kādai vairāk patiesībai, nekā vēlamajai (uzspiestajai) taisnībai.
Skati no mietpilsoniskiem, ikdienišķiem, sauktiem – normāliem, dzīvokļiem, kur nekas neliecina ne par politisku ideoloģiju, ne trūkumu vai diskrimināciju, ne arī pārticību, vienkāršu dzīves plūdumu, kas nekur jau pavisam prom neaizplūst, lai kas arī darītos valstī. Protams arī sociāl-reālistiskās tēmas – par urbāno pārapdzīvotību, par pārvākšanos no laukiem uz pilsētu, grausti, mizanscēnas par sieviešu beztiesību, basas, dramatiski sapluinītas laukstrādnieku pēdas.. kas interesanti – dominējošā zemā perspektīva vērsta uz pēdām, riteņiem, asfaltu, reizē nodurts skatiens un pilsētas duna, augoša, neizturama nepacietība. Attēls bieži iegūst jēgu tikai kontekstā ar otru attēlu - strādnieka basās pēdas komplektā ar smalkpapēžos tipinošām pilsētnieces kājiņām un tml. Politiski nozīmīgu celtņu interjeri, precīzāk, to evolūcijas ķēde laika griežos. Mizanscēnas un performances ļoti iecienītas – fotogrāfs Minhs Pē veido portretus, kurās cilvēki pozē ar aizvērtām acīm, pat veselas bērnudārzu grupiņas piever acis uz pagātni, visu pieņem un akceptē. Protams arī beigtu putnu un asinsarkanu tradicionālo dārzu metaforas un postmodernistiski piesitieni: estetizētas ziedu kartiņas, kur pa kādam insektam arī atstāts. Un skarbas privātās dzīves reminescences, atmiņas par teroru ģimenē Songa Jonpinga daiļradē.
Vai iespējams pievērt acis uz pagātni, to akceptēt un vai tāda pagātne vispār eksistē tīri materiālā izpratnē vai tā tomēr tikai abstrakcija mūsu prātos? Fotogrāfija ir viens no pagātnes materializēšanas līdzekļiem – viens klikšķis un grieziens izdarīts.. un gatavs laika skalas šķērsgriezums 1978. gada 15: 32: 17 sekunde. Runa, protams, ir par mākslas foto, par godīgu (kodīgu) autorbildi. Jo, kā zināms, jebkura fotogrāfija var būt mānīga – bail iedomāties, cik daudz patiesības mums acu priekšā ir paspējuši jau noslēpt un retušēt.