paliek par grūtu sadzīvot ar sevi (nevienam nenovēlu). iet ciet tādos zibšņos vien. un paliek bail, jo uzreiz atnāk arī vaļā. un momentā saproti, ka gļuko. nu, būtu - ka ciet, tad ciet un miers. nenormāla piepūle turēt sevi rokās un pildīt visu apsolīto, jo īstenībā gribās necelties un pagaidīt, lai pāriet. un ar katru dienu arvien vairāk - šodien pat uz ceļa kādas 10 avārijas situācijas bija - vienkārši neklausa reakcija un viss. iekrampējusies stūrē kā uz virves turēju balansu starp ietvi un mašīnu.
bet mīties prom. o, to gan es māku. vakar izbraucu pilnīgi nezināmā virzienā, iekšā industriālajos mudžekļos, atdūros pret lielu upi un tikai tālāk prom prom prom. filma gar acīm un tik viss vienlaga - ka nekad nenkļūšu atpakaļ utt. un apziņa, ka nekur jau arī jānokļūst nav. ja kādam vajag, lai paceļ, stiepj un noliek kautkur, bet nomierinājos vienbrīd, uzminos kalnā un ieraudzīju pazīstamas mājas, iegāju iekšā. bet atkal - pašas sakāmo brīžam no malas dzirdu - knapi lieku vārdus kopā, kā pašlaik burtus. un vislaik mēģinu vēl kādam pateikt, ka viss būs kārtībā.
Lūks lēnām - viss čau.. visi jau mēs.. kamēr biju prom, izēdis painkillerus visus atstātos (pusgada devu vismaz). kaimiņš saka - dienām neceļoties. un man momentā visas viņa sāpes tā sažņaudza, ka vairs nezinu, kur likties. man ir bail viņu laist vienu uz Indonēziju. un es pati nevaru tagad līdzi. vai jāvar tomēr? kā es, bļin, nepamanīju - tāda idiote - ka bez viņa vispār vairāk nekā nebūs.