varbūt būtu daudz vienkāršāk, ja pieturētos pie kaut kādām shēmām, tēmām un principiem, a to sanāk es turos vislaik pati pie sevis.. pieradusi, ka apkārtējo nav.
pieķeru sevi cildinām japāņu sabiedrību, bet tas noteikti nav objektīvi. saprotu, ka.. viss jau vien tādēļ, ka tur esmu atradinājusies klausīties, jo valodu īpaši nesaprotu, dzirdu vien monotonas zilbes un pati izdomāju to saturu. tagad ausīs griežas stulbums un nepilnības. tur jau noteikti arī bija, tikai es to nedzirdēju.
man raksta no uzbekistānas. prasa, kur došos tālāk. un sajūta ir, ka jādodās kaut kur ir.
pamanu, ka līdzko sāku runāt ar dzīvu cilvēku, pati sevi apklusinu. saku - ai, neklausies, es tak tāpat neko nesaprotu! bet tad, kad nekontrolēju sakāmo, tad.. sanāk.. paradokss - guļu siltā paspārnē un uz jautājumu "ko tu tagad domā?", saku - "es domāju par Grenlandi, jo tur ir auksts un tur neviena nav". varbūt tas ir tas, ko patiešām vēlos.
jāizbeidz laikam šitā publiskā izģērbšanās. zināju, ka labi tas nebeigsies. jo tagad nāk pretī pa ielu dzīvi cilvēki un skatās acīs. bet karalis ir kails.