nevies man iet, bet es eju. skaistā, zvaigžņu pārpilnā augusta naktī uz līkumota lauku ceļa pirmais satiktais velobraucējs aizelsies brīdina: pēc 3 km uz pagrieziena sēž liels nikns vilks, kas dzenas pakaļ - knapi aizbēgu, uh! - un, nopētījis mūs abus, konstatē - varbūt pa abiem arī nospārdīsiet, galvenais pa galvu močīt. un atvadoties novēl radīt daudz bērnus.