man ir nelielas dusmas tomēr. apātiski meklēju kaut kādu lēto hoteli, kur palikt, bet tik ļoti negribas par to pat domāt. negribas sēdēt vienai neomolīgā būcenī pēdējo nedēļu. pagaidām jūtos labi, bet man vēl var uznākt prombrauksanas krīze, un gribas lai vakaros ir kāds blakus, kaut vai internets.
biju iedomājusies, ka varēšu nedēļu uzprasīties tai kanādas draudzenei pārnakšņot. bet nāca gaismā tomēr mūsu attiecību lietišķums - es varu palikt tikai tajā vakarā, kad iepozēšu viņas modes katalogam, bet nākamā dienā līdz 11.30 viņa grib tukšu māju. un man tas tā iedūra, ka es negribu vispār pie viņas nakšņot. un fočēties ne tik. taču atteikt īsti nevaru, jo tā kolekcija ir iesākta ar mani un jāpabeidz. nezinu, kā iziet no situācijas. gribas mieru, nevis to neomolīgo sajūtu, ka esi kādam uz kakla, un vēl arī to - ka neesi nevienam ne draugs, ne vajadzīgs.