Nošu burtnīca

Vakar redzēju divus cilvēkus šortos. Dominā redzēju arī taureņus, bet diezin vai tas skaitās, jo viņi bija inkubatorā.

Mums darbā ir web filtrs, kura nosaukums ir 'Art/Culture'. Jūtos apspiests un ierobežots.

Bet tā jau ir vēl tikai puse bēdas. jrt.lv ir iekļauts filtrā 'Entertainment', bet dailesteatris.lv iepriekšminētajā 'Art/Culture'.
Tas jau ir par daudz. Viņi ir aizgājuši par tālu.

Vai no tām 'Stop Stress Night' tabletēm var palikt atkarīgs? Es domāju tādā nozīmē, ka pēc mēneša vairs nevari aizmigt bez tām tabletēm.

Es nesaprotu ēnu dienu. Kam tas ir izdevīgi? Parādīt bērniem, ka visas jūsu ekspektācijas ir naivi sapnīši, ka pieaugušo dzīve ir garlaicīga un sastāv no nepārtrauktas vilšanās ķēdes, ko mēs mēģinām apslāpēt ar cukuru, alkoholu un iepirkšanos.
Lūdzu, esam jūs brīdinājuši, paldies pateiksiet pēc desmit gadiem, tagad variet atgriezties savā iedomu inkubatorā!

Mani brīžiem pārņem spēcīga vēlme kaut kā ārēji izrādīt, ka es neprotu dzīvi. Bet tad es saprotu, ka tas ir bezjēdzīgi un nevienam neinteresē.

Šodien pie nacionālā teātra redzēju Hilarijas Klintones līdzinieci.

Turpinot tālajā 2012. gadā aizsākto rakstu sēriju "sporto kopā ar zvaigzni" varu palielīties, ka šodien sporta klubā sportoju kopā ar vienu no labākajiem pianistiem Latvijā Georgiju Osokinu. Man vienmēr ir interesējis, kā pianisti uztur fizisko formu, lai varētu izturēt visus tos allegro pie klavierēm. Georgijs nekoncentrējās uz kādu noteiktu muskuļu grupu, bet gan strādāja pie vispārīgas ķermeņa muskulatūras nostiprināšanas. Un klausījās mūziku austiņās. Aizdomājos, vai Georgijam ir līdzīga neiecietība pret popmūziku, kā manam kādreizējam treniņu biedram Pēterim, vai viņš vienkārši nav apmierināts ar sporta kluba dīdžeja, jāatzīst diezgan pliekano, popmūzikas izvēli.

Vēl manu treniņu kompanjonu pulkā ir kāds bāls kungs vecumā 45 - 50 gadi. Viņam ir brilles un arī pēc visiem citiem parametriem viņš atgādina klasisku ofisa planktonu. Izņemot vienu nozīmīgu detaļu. Viņa labās kājas apakšstilba muskuli rotā Čegevaras portrets. Katru reizi, kad viņu ieraugu, es atceros šo komiksu.

L teica, ka viena beibe no treniņa varot noturēt planku deviņas minūtes. Challenge accepted!
Šovakar izdevās 2 minūtes un 38 sekundes.

Visgrūtāk ir dzīvot un nekam neticēt. Tā, lūk, ir īsta vientulība.

Neprecīzs, bet tāpēc ne mazāk patiess, citāts no prozas lasījumiem.

The people that you love
They change when you leave them behind

(c) Stuart A. Staples - That Leaving Feeling

Ja man būtu nauda un ja es būtu ziedojis satori.lv, tad, pretī saņemot interviju ar R. Kugrēnu, justos, teiksim tā, smagi piečakarēts.

Katru mēnesi ap divdesmito datumu iestājas panika par bankas konta atlikuma bēdīgo stāvokli. Un apkures sezona vēl tā pa īstam nemaz nav sākusies.

Vispār jau amerikāņiem uz šo brīdi jau vajadzēja zināt, ka 09/11 nav viņiem veiksmīgākā ciparu kombinācija.

Trampa uzvaras runas laikā izskatījās, ka viņa ģimene nav priecīga par vēlēšanu iznākumu. Arī Melānijai dežūrsmaidiņa noturēšana sagādāja ievērojamas grūtības. Pieņemu, ka being first lady īsti nebija tas, uz ko viņa cerēja apprecoties ar miljardieri.

Ir pagājušas tieši divas nedēļas, kopš esmu atgriezies Rīgas Satiksmes sabiedriskā transporta pasažieru statusā. Šajā relatīvi īsajā laika posmā ir izkristalizējušies divi cilvēku tipi, kurus manā karaļvalstī sodītu ar miesas sodu - publisku nopēršanu.
1. Cilvēki, kas nederīgos e-talonus glabā vienā maka nodalījumā ar derīgajiem un pēc iekāpšanas sabiedriskajā transportā 'pīkstina' visus e-talonus pēc kārtas, līdz atrod vienu, kas ir derīgs.
2. Cilvēki, kas, iekāpjot pārpildītā transportā, nenovelk savu piestūķēto mugursomu, bet gan pilnā ekipējumā mēģina izspraukties caur ļaužu masām, kā sivēns starp aizgalda dēļiem.

Saraksts tiks papildināts.