Nošu burtnīca

Šodien pirmoreiz apkrāpu Rimi pašapkalpošanās kasi - sverot cepumiņus izvēlejos norādīt lētāku marku.

It kā nedaudz žēl #mērsBondars, kas atkal paliek gribot, bet jau pirms vēlēšanām bija skaidrs, ka neviena no partijām nav gatava piedāvāt kaut cik konkurētspējīgu alternatīvu esošajai varai. Mani drīzāk pārsteidz tas, ka Saskaņas/GKR pārsvars ir tik niecīgs, kā arī fakts, ka Bondarpartijas vecais triks ar 'galvenais, ka pazīstamas sejas' daļēji pat nostrādāja.
Zemāk neliels ieskats, kā Bondarpartiju pārstāvošā modes māksliniece Indra Salcēviča tiek galā ar it kā vienkāršu jautājumu.

- Kādas būtu tās jomas, kurās jūs varētu strādāt?
- Noteikti mani uztrauc pašu personīgi izglītības jautājumi, bērnudārzu jautājumi, un arī, protams, es varētu strādāt kādā no kultūras jomām, jo esot modes mākslinieks, ir sava pieredze attiecībā uz dažādu pasākumu, pasākumu veidošanu, uz kaut kādām..., es tiešām nezinu, tas ir ā..., ja godīgi, man ir ļoti liels prieks, protams, kad mums ir tik ļoti labi vadītāji, ja..., bet, tai pašā laikā, tas liek aizdomāties par to, kur..., kur tad būs tā koncentrācija... Vēl jau jāgaida rezultāti īstenībā, neviens nevar zināt, kā tur īsti būs.

Atgriezos no nedēļu garām brīvdienām. Ledusskapī mani sagaidīja garā gurķa pusīte un gandrīz tukša šokolādes krēma burciņa. Ja visas lietas dzīvē būtu tik pastāvīgas, kā Polijas gurķi, pie sevis nodomāju. Apēdu atlikušo šokolādes krēmu un kārtējo reizi apņēmos turpmāk uzturā lietot tikai veselīgus produktus. Jāsāk gatavoties ziemai, nodomāju saspiežot krēmu starp mēli un aukslējām.

Viss pārējais kā Rīgas domē - bez pārmaiņām.

Par savas dzīves lielāko sasniegumu es uzskatītu atbrīvošanos no godkāres. (ja man tas kādreiz izdotos)
Esmu novērojis, ka cilvēki, kas pārvarējuši savu ego, biežāk sastopami starp veciem cilvēkiem, tāpēc pagaidām neesmu atmetis cerības.

Kāzas vienmēr ir tik sasodīti skumjš pasākums.

Sapriecājos, ka Latvijā parādījies River Island. Prieks bija veltīgs - veikalā pieejami apģerbi, apavi un aksesuāri sievietēm un bērniem.

Prisma Sporta šodien visam alkoholam -40% atlaide.

Atbraucu brīvdienās pie vecākiem uz laukiem. Mans (nabaga) tēvs, runājot par laiku, kad mēs, bērni, vēl mācījāmies skolā, saka "jūsu laikā". Bet mana vecmamma sazvanās ar draudzenēm un apspriež, kur katrai paredzēta kapavieta.

Šodien tiku pie savas pirmās kredītkartes.

Man šķiet, ļoti būtiski ir sevi nepārtraukti izaicināt. Izvirzīt mazos mērķus.
Pēdējā mēneša laikā esmu iemācījies visnotaļ raiti rakstīt neskatoties uz datora klaviatūru. Tas ne tikai sniedz bonus punktus tech-savvy draugu kompānijā, bet ievērojami atvieglo darbu mugurkaula kakla daļas muskuļiem un skriemeļiem.

Tas Ikstenas cepiens par Latvenergo ir prasts uzmanības pievēršanas triks, vai arī viņa tiešām ir tik stulba, ka nesaprot, kā darbojas izlīdzinātais maksājums?

Kaverot Radiohead vienmēr ir longshot, bet Liannas Weird Fishes kavers man patīk.

Drēbju skapja pārkārtošana pielāgojot drēbju izkārtojumu aktuālajam gadalaikam (veicama divreiz gadā) man allaž sagādā patīkamas jūsmas pilnus brīžus. Ir svētsvinīgi izvilkt no dziļākās skapjaugšas vasaras drēbju kaudzīti un atklāt tajā apģerba gabalus, par kuru eksistenci jau esi paspējis aizmirst. Sajūtas, ko piedzīvoju šajā mirklī, man atgādina dāvanu saņemšanu Ziemassvētkos.

Šobrīd neesmu drošs, vai pareizais secinājums būtu, ka man ir pārāk daudz drēbju, vai ka mana atmiņa ar gadiem ir pasliktinājusies.

Tā sajūta, kad saproti, cik daudz tu pārmaksā pērkot OCTA pie brokeriem.

Ceturtdiena, 23. marts.
Velosezonas atklāšana.

Es esmu viens no tiem vīriešiem, kam arī darbā glabājas nagu vīlīte.

Brīvdienās noskatījos Moonlight un The Greasy Strangler. Pēc abām filmām bija izniekot laika sajūta, bet otrā man likās daudz oriģinālāka.

Šodien kolēģe mēģināja atsvaidzināt nedaudz sašļukušās 8. marta rozes iemetos vāzē aspirīnu. Tagad prātoju, vai tā ir viena no slavenajām kolēģu tumsonībām, kas droši liekama jz. glam_our izveidotajā tumsonību krājumā, vai tomēr tā ir smalka viltība, ko zin katrs praktiskais latvietis.
Izņemot mani, protams.

Sākot ar 27. februāri esmu atsācis garo ceļu no mājām līdz darbavietai mērot kājām. Un lai arī var teikt, ka ziemas atgriešanās ir izspēlējusi ar mani ļaunu joku, šis nav viens no tiem (daudzajiem) dzīves lēmumiem, ko pēcāk nācies nožēlot.
Jau pirmajā martā ieraudzīju pirmos sniegpulkstenīšus, bet šodien atradu uz sniegotās ietves 5 eiro. Šobrīd izjūtu pakrūtē maigu kņudināšanu domājot, kādus vēl patīkamuspārsteigumus dzīve man sagatavojusi.

Bij nemanot pienākušas tās dienas, kad draugu garīgās sejas sāka noapaļoties un kūtrā dzīve palika iepriekš nosakāma.
Kad jau ik vaibsts sejā grib stāstīt par pagātni, bet klusē par nākotni, no šī brīža cilvēki viens priekš otra sāk novecoties. Pa paradumam viņi skatās vēl viens otrā, bet uz sejas vairs redz tikai laika zirnekli, kas uzmeties tur un neganti auž...

J.Ezeriņš