Pauzes ir laba lieta
Negribas rakstīt. Es šo sajūtu izskaidroju ar to, ka ķermenis taupa skābekli priekš svarīgākiem orgāniem, tādiem kā aknas un sirds, bet smadzenes var pagaidām atslābt. Tas man šķiet ticami un es ļauju šai domai mani atturēt no rakstīšanas. Man ir divi stāvokļi, kurā atrasties. Brīži, kad rakstu un bieži, kad nerakstu. Šis ir brīdis, kad rakstu un domāju, – cik ilgi ķermenis vēl piegādās skābekļa minimumu smadzenēm, lai es nenogurtu. Kad es rakstu, pie manis pienāk doma – nahuj, tev to vajag? “Nahuj”, es pieliku, jo šķita, ka tas uzsvērt šīs domas abrazīvo dabu. Es šo domu dzirdu pietiekami labi. Galvenais neiebilst, vai neiesaistīties diskusijā, tad ir pilnīgs “čau”. Doma turpina velties lielāka, jo atzīsim godīgi, kuram patīk, ka to ignorē. Un tā pieaug kā sniega lavīna.
Iedomājos sevi zemūdenē. No dzelzs sienām iekšā sūcas ūdens. Ārpusē pārāk liels spiediens. Nedrīkst nolaisties pārāk dziļi. Manu zemūdeni vienkārši saspiedīs un es gulēšu uz grīdas kā nomesta pankūka. Tupa skatīšos griestos un prātošu, kāpēc vispār ir jāpiedzimst. Pagaidām es rakstu. “Kāds to lasīs?” doma ar sabiedrotajiem atkārto uzbrukumu. Pagaidām neredzu visas domas. Neiedziļinos, galvenais nepretoties un neuzsākt sarunu ar bezjēdzīgām un graujošām domām. (Izdzēšu uzrakstīto teikumu. Viena siena sagruvusi. Pavediens zudis.)

Pauzes ir laba lieta, var atvilkt elpu līdz nākamai rindkopai.

Uzpeld atmiņa par vakardienas prozas lasījumiem. Ne tik daudz par lasījumiem, kā sēdēšanu pie galda ar prozas autoriem. Laura Vinogradova mikrofonā teica “uzvarētāji!” Iedomājos tos uzreiz ar lauru vainagiem, tādā dantiskā garā. Ietērptus viļņainā, asisnsarkanā mantijā, kura lēni atritinās pa Aleponijas netīro koka grīdu un apņem mūs kā ūdens. Vai smalkāk, – pārvēršas ēteriskā smaržā. Un smadzenes pārtop degunā, acis sagriežas uz iekšu, īsāk sakot viss apkārt sajūk un sabrūk. Pa gabaliem jauno kārtību saliek rakstnieks. Spēcīgs vārds – r a k s t n i e k s. Daži ir atzīti, izdevuši grāmatas cietos vākos, nopietna tauta.

Tautas intelekta tauki
sabiedrības garīgais spogulis
Raudupietes aka
bārenītes zelta ābele
Māmuļa, lūdz par mums, kas steidzamies pie tevis.

Sasodīts, man datora ekrānā izlec darba sapulce. Es vairs nerakstu.

Pauzes ir noderīga lieta.

Kur es paliku? Kur esmu? Aleponijā pie galdiņa malkoju cidoniju sidru. Klausos pirmo stāstu, tad otro, tad nākamo. Tad klausos savu skaudību, tad pēdējo stāstu. Laura noslēdz pasākumu: “Mums jau patīk, ka jūs atnākat!” Es gribu protestēt, ka mēs nekur neaizejam, lai varētu atnākt. Peldam valodā kā tādi pludiņi, līdz mūs dziļumā parauj, Linča vārdiem sakot, lielā zivs. Ideja ievelk dziļos ūdeņos. Galvenais nenoslīkt kā nerealizējies rakstnieks, nosmakt atvilktnē no aprakstītiem papīriem.

Man bail, ka kādreiz manas grāmatas atklāšanā atnāks mamma un apsveiks ar ziediem. Viņai galvā būs tamborēta cepurīte, viņa to būs uzvilkusi, jo vēlēsies noslēp izkritušos matus. Viņa teiks: “Es lepojos.” Un tajā brīdi stāstu teksts sarecēs kopā kā skolas sacerējums. Citi varbūt teiks, ka malacis. Un man būs šķebīgi. Es gribētu uzrakstīt tekstu, bet bez apsveikumiem. Bez dāvanām vai ziediem. Bez Vijas Kilblokas zilganā plakāta – apgāds “Zvaigzne ABC”. Es taču nesveicu tevi, ka tu elpo. Malacis! Lieliska ieelpa. Izcila izelpa. Esmu nonācis pie secinājuma, ka rakstnieka apsveikums ir brīdis, kad tu lasi viņa tekstu. Un ziedu vietā uzdāvina teikumu: “Es lasu tavus tekstus.”

Mani velk atmiņa atpakaļ uz Aleponiju, kad apsēdāmies blakus Uzvarētājiem un viņu draugiem. Jauki pamētājām sarunas. Iedzērām. Aiz sienas sēdēja Agnese Irbes jaunās grāmatas izdevēja. Visi zem viena jumta. Dabiskā (tā teikt) bezgalīgā okeāna plūsmā.