Perfekts zēns
Maija beigās, kad pabeidzu piekto klasi, aizbraucu pie omes. Viņa dzīvoja netālu no Olaines kopā ar vectēvu. Tur arī pavadīju visu vasaru. Televizorā rādīja amerikāņu seriālu par vidusskolu. Neatceros nosaukumu. Draudzība starp četriem jauniešiem, kuri nemitīgi iekūlās visādās nepatikšanās un kopā arī izkūlās ārā. Pāri visam mīlestība, taču nekas smeldzīgs vai sirdi plosošs. Tas tomēr bija komēdijseriāls. Viens no jaunekļiem bija atlētiskas miesas būves un spēlēja basketbolu. Viņa ķermenis bija kā lakmusa papīrs, kurš noteica – viņš pamanāms, viņš skaists, viņš perfekts. Izdomāju sarakstu, kas man jāizpilda, lai kļuvu perfekts zēns. Man no rītiem agri jāceļas un jāskrien. Jākačā muskuļi – jāpumpējas, jātaisa presītes un pietupieni. Es pat izveidoju paštaisītu svara stieni. Nozāģēju rokas biezuma kārkla mietu. Abos galos iekāru pieclitra pudeles, kuras pielēju ar ūdeni un piebēru ar sīkiem akmeņiem.

Cītīgi lasīju grāmatu “Perfekts zēns”. Uz vāka bija skaista jaunieša fotogrāfija ar zilām acīm.

Atlika vienīgi agri celties, lai skrietu un vēlāk kačāties paštaisītā meža sporta zālē. Biju trīspadsmit gadus jauns zēns, kurš uzskata – kaut kas ar mani iekšēji un manu ķermeni nav kārtībā. Tāpēc man bija šis perfektā zēna pilnveidošanās saraksts. Kad to izpildīšu es visiem patikšu, būšu sportisks, mamma ar mani leposies un viss būs šokolādē. Izejas punkts, ka ar mani “kaut kas nav kārtībā”. Pasportoju kādu nedēļu un pēc tam atmetu ar roku.

Konstatēju, ka nekad nevarēšu sasniegt perfekta zēna statusu. Katru reizi sarakstam nāca klāt jauns punkts. Grāmatā “Enerģija visai dienai” lasīju kā “pareizi” ēst. To, protams, arī jāsāk ievērot. Un kārtējo reizi cietu neveiksmi. Sevī nostiprināju domu – nekad nebūšu perfekts zēns, ar kuru mamma vai kāds cits varētu lepoties. Sekoja emocionāla skumju ieleja.

Vēlāk neapzināti šo sarakstu izmantoju, lai atgādinātu, ka vienmēr cietīšu neveiksmi. Pēc tam sekos skumjas, bēdas un neapmierinātība ar sevi.

Bērnudārza atmiņās man nav šīs sajūtas “ka kaut kas kārtībā”. Drīzāk nojausma – esmu pietiekams. Ar mani pietiek. Atceros, kā iemācījos lasīt. No sākuma izrunāju tikai līdzskaņus un nesapratu, ka jāizrunā arī patskaņi. Vārds “māja” bija “me” un atsevišķi “je”. Nekāda sevis vainošana, ka es neprotu lasīt. Drīzāk mācīšanās process. Un brīdī, kad noklikšķēja tas, ka saprotu kā lasīt. Es priecājos par to, ko pirms tam nenojautu. Ka ir tāda spēja kā lasīšana. Prieks, kuru var izjust jaunatklājējs.

Mūsdienās saraksts izskatās elegantāk. Dažas lietas no mana mūsdienu “perfektā vīrieša” saraksta. Tev jādzer zaļie smūtiji. Tev jāiet uz sporta zāli. No rītiem jāmeditē. Jāpilda Vima Hofa elpošanas. Izcili jāraksta proza. Jāsavalda emocijas. Jāizvairās būt sievišķīgs. Īsti vīri neraud. Jāzina lielais dzīves mērķis. Jāpārzina literatūra. Izcili, ja izlasīsi sengrieķu valodā eposus “Odiseja” un “Īliade”. Saraksts katru dienu var papildināties.

Labi, ka man ir “perfekta vīrieša” saraksts un labi, ka tāda man nav. Esmu pietiekams.