Trīs lietas par aktieri performancē
Čells krievu valodā ir sievietes dzimtē, bet vācu valodā nekārtnā dzimtē. Profesionāls mūziķis visticamāk teiks, ka čells ir instruments. Es neesmu drošs, kā ir citiem skatītājiem, kuri vēro aktiera performanci neformālā gaisotnē, bet man uzreiz ieslēdzas semiotiska domāšana. Katra aktiera kustība, darbība kaut ko nozīmē, un es mēģinu atminēt mīklu – diez, kas tas bija? Tāpēc atļaušos vaļību meklēt nozīmes Ivara Krasta performancē grāmatas “Es mīlu Diku” atklāšanā.

Protams, viņš ir skaits, stalts vīrietis, kurš lasa Krisas Krausas tekstu fragmentus (Iespēja viņam iejusties iekārojama vīrieša ampluā?). Zem žaketes, balts t-krekls, tautā iesaukts par “sievu sitamo kreklu”. Kas drīzāk man liek prātot, kas slēpjas zem staltu vīriešu, it kā skaistās ārienes.

Nevar jau visi cilvēki, pat aktieri, savaldīt savas fizioloģiskās funkcijas. Iespējams, bija iedzerts kāds gāzēts dzēriens. Krastam sanāca klusa, taču pamanāma atrauga starp vārdu “sajūta” un “Kirkegors”. Kas, manuprāt, bija izcils likteņa pirksts. Žēl, ka nesanāca kāds improvizēts joks. Taisnība, ka joku bija maz, jo teksts prasa uzmanīgu, vērīgu un nopietnu lasītāju. Kam es piekrītu! Jo pretējā gadījumā var iekrist seriāla “Sekss un lielpilsēta” seksa aprakstu banalitātē.

Instruments, ar kuru Krasts, – te guldīja uz zemes, te atkal cēla stāvus, te ar grūtībām meklēja palikti čella adatai, – bija neveikli noņēmies. Performances beigās, viņš iecirta čellu padusē un aizgāja aiz priekškara. Tas ir cienīgs aktiera žests. Sekoja gausi aplausi, bet aktieris neatgriezās paklanīties, iespējams, tāpēc, ka show must go one vai arī auditorijas kluso aplausu dēļ.