Un līdz trešajai klasei svēti ticēju, ka ome ir no tālās Latgales, kura parādās naktīs pie debesīm. Trešā klase man bija kā Apgaismības laikmets Eiropai. Uzzināju, ka Latgale ir reģions, ka Bēthovens nav suns no filmas un kas ir Padomju Savienība. Mamma nosauca skolotāju par veco stagnāti pēc kādas vecāku sapulces. Starpbrīžos viņa mums lika staigāt pa apli, kamēr citi bērni skraidīja pa skolas koridoriem kā mežoņi. Par to es viņu ienīdu un arī par to, ka izsauca klases priekšā pie skaitīkļiem un lika rēķināt. Man tās koka krelles uz drātīm neko neizteica. Drīz pēc tam, kad Violu piespieda aiziet pensijā, viņa nomira. Es jau mācījos ceturtajā klasē pie jaunas skolotājas, kura uzdeva uzrakstīt sacerējumu par veco stagnāti. Sīki aprakstīju, ka Violai bija pumpa zem lūpas, ka no tās auga ārā mati un tā mani biedēja. Ka Viola bija stingra un bieži bļāva. Un Viola mums mācīja, kā pareizi zīmēt koku, lai tas neizskatās pēc slotas. Nevienu no mūsu sacerējumiem nepiekāra pie radošās sienas un izrādījās, ka viņas vārds bija Veronika. Kas man izrādījās liels atklājums.